Tā ir sanācis, ka pēdējā laikā sanāk apmeklēt dažādus kultūras pasākumus. Pagājušajā Aizpagājušajā nedēļā biju uz dokumentālo filmu pirmizrādi “Vai viegli augt?”, bet iepriekšējā svētdienā apmeklējām ar Undīni operu. Jāsaka, ka šī bija dāvana manai mammai Ziemassvētkos, bet (diemžēl) ir darbavietas, kur arī brīvu pēcpusdienu nav ļauts ņemt. Tādēļ mammas vietā nācās iet pašam, bet mammai tagad jāpadomā cita dāvana.
Burvju flauta – režisors Viesturs Kairišs
Volfganga Amadeja Mocarta “Burvju flauta” esot opera, ar kuru bērnus varot sākt pieradināt pie operas un tās apmeklējumiem. Nez, man jau liekas, ka mans bračka jau pirmajās minūtēs pateiktu, ka viņam nepatīk un sāktu čīkstēt, ka jāiet prom. Katrā ziņā bija garlaicīgi. Ar visu savu apņemšanos tomēr skatīties, klausīties un baudīt. Kaut kas tajā visā nedaudz pietrūka.
Lai arī V. Kairiša “Burvju flauta” skaitījās mūsdienu versija, man likās tāda pārāk drūma. Pārāk pelēka. Protams, Papageno tēls (Raimonds Bramanis) un Papagena šo situāciju laboja, bet tas tikai tādēļ, ka tādas lomas. Par šo tēlojumi Papageno un Papagena arī izpelnījās vislielākos aplausus no zāles puses.
Uz operu sanāk iet ĻOTI reti, bet parasti dodoties turp ir vēlme baudīt mākslu. Šoreiz šīs sajūtas bija laupītas. Iespējams, šī iemesla dēļ sēdvietas otrajā cēlienā bija nedaudz tukšākas palikušas mums priekšā, lai arī sēdējām ceturtajā rindā.
Īstenībā vairāk arī nav ko īpaši teikt…
