Šis ir turpinājums par manu EVS (latviski:EBD- Eiropas brīvprātīgais darbs) pieredzi saulainajā Grieķijā un manu darbu Serres pilsētā. Iepriekšējā rakstā aprakstīju kā notika organizācijas izvēle un kā atbraucu līdz Serres pilsētai. Tad šajā rakstā uzrakstīšu par to kur, kā un ar ko kopā dzīvoju, par brīvprātīgā kabatas naudu un citiem izdevumiem.
Jau uzreiz pēc pirmā raksta, kad aprakstīju Eiropas brīvprātīgo darbu, sāku saņemt jautājumus par dzīvošanu un piešķirtajiem naudas līdzekļiem, Latvijas organizācijām un citus.
Dzīvošana kopā ar citiem brīvprātīgajiem… vai citur?!
Sākšu ar to, ka Serres pilsētā, brīvprātīgajiem ir savs četristabu dzīvoklis, kurā parasti dzīvojot 3-5 brīvprātīgie. Laika periodā, kad es biju ieradies, mēs bijā tikai trīs, attiecīgi katram bija sava guļamistaba un kopējā viesistaba. Līdz ar to strīdu par telpas dalīšanu izpalika, izņemot vannasistabu un virtuvi. Kā zināms ir cilvēki kam nepieciešama visa virtuve un tādi kam pietiek ar savu stūrīti.
Viesistaba
Tā kā es biju ieradies pirmais, tad varēju izvēlēties sev istabu, ko arī izdarīju, apspriežoties ar vēl palikušo brīvprātīgo. Es izvēlējos istabu ar skatu uz iekšpagalmu un kopīgo balkonu ar virtuvi. Tādējādi man spīdētu mazāk karstā Grieķijas saule istabā un vienlaicīgi varētu iet uz virtuvi vēlās vakara stundās, netraucējot savus kaimiņus. Tajā laikā vakariņas ēdu ap 2:00 naktī. Un domājot par iespējamām ballītēm, lai viegli varētu nozust istabiņā, nepieciešamības vai izdevības (!!!) gadījumā. Un vēl viens pluss istabiņai bija, ka tā bija vistuvāk vannasistabai.
Dzīvokļa biedri: Deivids (Vācija) un Mirja (Zviedrija)
Līdz brīdim, kad atbrauca un iekārtojās mani dzīvokļa biedri, man vienmēr bija izdevies ar cilvēkiem sadraudzēties. Taču šoreiz tas līdz pat pēdējām dienām neizdevās. Es neuzskatu sevi par aizspriedumainu, bet šis pusgads lika paskatīties uz dažām lietām citādāk.
Mans Vācijas dzīvokļa biedru Deividu varētu raksturot ar vienu frāzi: “Deutschland über alles un viss pārējais ir mēsls“. Visu laiku lepojās ar to ka ir vācietis un ka bez Vācijas precēm Grieķijā būtu garlaicīgi. Sajūsminājās par katru Vācijas ražotu preci, sākot no mašīnām un beidzot ar virtuves piederumiem. Veģetārietis. Bija liels motorolleru fans.
Otra bija meitene no Zviedrijas – Mirja. Vegāne. Nezinu kādēļ, bet es viņai neiepatikos jau no pirmās dienas. Centās dažādi provocēt ar savu biseksuālo orientāciju (jautājot arī par homoseksuālām attiecībās, utt.), bet tā kā man jebkura cilvēka seksuālā orientācija bija un ir pilnīgi vienaldzīga, tad laikam iekļuvu vēl kādā Mirjas melnajā sarakstā.
Kā redzams, tad mana kopīgā ēst-gatavošana atkrita jau no paša sākuma, jo abiem bija nepatīkami, kad vēlējos gatavot kādu gaļas ēdienu. Parasti pēc šo ēdienreižu gatavošanas, man vajadzēja izberzt traukus, lai “nejustu neko dzīvu”. Līdz ar to socializēšanās virtuvē bija ierobežota, izņemot tās retās reizes, kad kaut ko svinējām. Lielāko daļu laiku bija tāds netiešs sadalījums: viņi un es. Un uzņēmējorganizācija to tikai šo plaisu palielināja ar dažiem notikumiem, ko kādā citā reizē aprakstīšu.
Pēc kāda laika mums bija vēl viena meitene no Zviedrijas un puisis no Vācijas (vai Francijas), kurš bija dzimis Āfrikā (laikam Marokā). Bet abi dažu dienu laikā tika aizsūtīti mājās rasu naida un agresīvas uzvedības dēļ abu starpā.
Savukārt manu dzīvokļu biedru mobings pavēra plašākas iespējas sadraudzēties ar vietējiem Grieķijas un Serres jauniešiem, ātrāk un labāk iemācīties grieķu valodas pamatus. Par grieķu draugiem kādā no nākamajiem rakstiem par manu EVS pieredzi Grieķijā.
EVS Brīvprātīgā kabatas un ēšanas naudas
Precīzu summu neatceros, bet bija pietiekami, lai pēdējos divus mēnešu varētu atļauties iekrāt un Latvijā pirmo mēnesi būtu par ko dzīvot.
Mums kabatas naudu izmaksāja reizi divās nedēļās vai reizi mēnesī, kā kurš vēlējās. Tā kā par mūsu dzīvokli maksāja organizācija, tad no kopējās summas jau bija atvilkti komunālie maksājumi un dzīvokļa īre. Mēs saņēmās atlikumu no šīs summas. Kā jau rakstīju, tad tā bija pietiekama neizlutinātajiem.
Lai gan Deividam katru mēnesi mamma vēl sūtīja papildus naudu. Bet tas bija tādēļ, ka Deivids izrādās bija mammas izlutināts, kurš nekad nebija pirms šī EVS pats gatavojis sev ēst (18 /19 gados!!!), līdz ar to lielākoties visa kabatas nauda aizgāja kolās un picās. Vēlāk gan Mirja viņam gatavoja un mācīja gatavot ēst. To es uzzināju tikai vēlāk, kad vienreiz, ienākot virtuvē, Deivids jautāja ko es darot?
- (??? pārsteigums) mizoju kartupeļus un burkānus…
D.: kāpēc?
- Lai pagatavotu sev ēst.
D.: ????? Ko??? Un Tu to ēdīsi? (norādot uz tikko nomizotajiem dārzeņiem)
- Jā!
Pēc kā sekoja smieklu vētra no viņa puses un tekstu ka viņš jau nu neko TĀDU neēdīs… Nu pirmo mēnesi tā arī bija, tad sāka aptrūkties nauda, pērkot našķus un picas. Katrā ziņā uzzināju, ka var arī būt tik ļoti izlutināti. Lai vai kā, bet lutināšanas vai komforta pieradumu Deivida turpmākajās darbībās varēja just līdz pat viņa aizbraukšanai.
Atgriežoties pie naudas. Kabatas nauda tika dota kopā ar ēšanas naudu. Par ēšanu mums vajadzēja katru mēnesi nodot pirkuma čekus. Atšķirībā no Latvijas, zīmogi uz čekiem nebija vajadzīgi, kas ļāva arī pagrābt saujiņu no veikalā esošajiem čekiem, ja visa ēšanas nauda nebija iztērēta. Tā kā ar laiku es sāku ciemoties pie vietējiem jauniešiem un viņu ģimenēs arī ēdu, tad man šādus čekus vajadzēja katru nākamo mēnesi par gandrīz pilnu pārtikas naudas summu. Līdz ar to mana kabatas nauda tikai palielinājās uz pārtikas rēķina.
Ar kabatas naudas izmaksu man problēmu nebija. Lai gan bija dzirdēti gadījumi no citiem brīvprātīgajiem, ka organizācijas pamatīgi un nepamatoti apgriež līdzekļus. Un sūdzēties arī bija grūti, jo tas nozīmētu, ka aizsūtīs mājās. Tomēr dažus šādos gadījumos pārceļ uz citu organizāciju. Katrā ziņā, pirms došanās uz kādu no valstīm, jānoskaidro kabatas naudas lielums un arī citu maksājumu lielums un kas par to maksā – pats brīvprātīgais, saņemot papildus summu, vai organizācija. Vairāk informācijas Jaunatnes mājas lapā sadaļā EVS.
Ko es darīju ar savu kabatas naudu? :) Rīkoju ballītes vai tajās piedalījos. Daudz ceļoju. Gandrīz katru nedēļas nogali devos uz Salonikiem (Thessaloniki) ~80km no Serres, Katerini pludmali (~100km; atrodas netāli no Olimpa kalna), Atēnām (~850km) vai Peloponēzes pussalu (~1000km) … Bet par to visu nākamajā reizē… Ballītēm devām pat atsevišķu nosaukumu, kuru atšifrēt var tikai Jaunatnes programmās darbojušies jaunieši (līdz jaunās ieviešanai) – [EU] Action 6;
PS. Nepatiku pret mani atradu arī kādā Zviedrijas mājaslapā, ko rakstīja Mirja.
Līdzīgi raksti
