Bija vairāki varianti kā uzsākt savu biznesu

Piemēram, uzsākt kaut ko saistītu ar velokurjeriem vai eksprespasta pakalpojumiem kopumā, jo to biju jau darījis kā kurjers + bija attiecīgs domēns kurjers.lv, tomēr Latvijā bija sākusies ekonomiskā krīze un redzot, ka uz kurjera e-pastu dienā nāk 5-10 CV ar pieteikumiem strādāt, šī doma tika atlikta. Bez tam palasīju arī kurjeru izteikumus par to kā ir ar darbiem – čābīgi.

Otrs variants bija reklāma un/vai mārketings. Tā vai citādi, bet esmu bijis tuvu mārketinga jomai, jo, neskatoties uz ieņemamo amatu firmās, blakus-pienākumos bija arī reklāma, mārketings vai sabiedriskās attiecības (PR). Izvērtējot ĻOTI kritiski iespējas, vēlmes un varēšanu, mārketings tika atstāts kā otrā vai trešā prioritāte – tā pat kā līdz šim papildinājums pamat-amatam. Šobrīd tieši ļoti daudz uzklausu tieši “mārketinga cilvēkus”, klausot ieteikumus saistībā ar MediaBox.lv. Nav jau tā, ka daudz ko nezinātu, drīzāk tā ir zināšanu atsvaidzināšana.

Kā trešais variants (bet ne pēdējais) bija saistīts ar internetu un mājas lapām. Neliels izmēģinājums vai sanāks vai nē (ala start-up), bija nelieli darbi 2009. gada vasarā, kad strādāju kā darbinieks, veidojot vai uzlabojot dažas mājas lapas. Pie tā arī paliku un klausot māsas ieteikumam- izveidoju MediaBox.lv, kurš arī šobrīd vēl tikai attīstās. Otrs loģiskais solis bija partnerība ar SIA “Study Start”, liekot pamatus naudas pelnīšanai ar interneta palīdzību.

Investīcijas kā nodrošinājums bezdarbam

Lai arī joprojām vēl daudz mācos, tomēr jau no paša sākuma, kamēr vēl ir pieejami brīvie līdzekļi, aktīvi meklēju kur tos ieguldīt tā, lai gadījumā, ja nāktos ieturēt pauzi savā nodarbinātībā, pastāvētu ienākumi. Vienu mācību, ko biju guvis jau sen – nelikt visas olas vienā groziņā. Bija pārrunas ar vairākiem projektu un ideju autoriem. Summas bija dažādas, gluži 50 000 Ls vai 100 000 Ls nebija ko investēt, tomēr par lielu atklājumu kļuva atklāsme- ko tik nevar izdarīt par 500Ls, 1000 Ls 2000Ls, 5000 vai 10 000Ls. Es atradu savu nišu :)

Tāpat jau no paša sākuma zināju, ka uz ātriem ienākumiem nav ko cerēt, ņemot vērā, ka esmu diezgan jauns “interneta biznesā”, bet par labāko zīmi uzskatīju faktu, ka klienti paši mani atrada un joprojām atrod. Līdz ar to brīvāks brīdis, lai izveidotu MediaBox.lv par tādu rīku, kādu vēlos, laika īsti neatliek, jo klients ir pirmajā vietā.

Biznesa nišas atrašana un konkurence

Sākšu ar konkurenci - dīvainā kārtā es to neizjūtu. Lai arī ir pietiekami daudz uzņēmumu, kas veido interneta mājas lapas, izstrādā blogus (programmēšana, CMS) vai piedāvā mājas lapu apkalpošanu, šobrīd laikam katrs atrod savu klientu, jo ekonomiskā krīze likusi cilvēkiem savus hobiju pārvērt par pamatienākumiem vai vismaz papildienākumiem. Un viens no veidiem ir internets. Ir arī patīkami saņemt zondējošos e-pastus, lai noskaidrotu ar ko un kā es nodarbojos ;)

Nišas atrašana. Arī šeit līdz šim to ir noteicis pieprasījums. Katrā ziņā manis (MediaBox.lv + Umbrovskis.com) piedāvātie pakalpojumi ir balstīti tiešā veidā uz to, ko vēlas klients, jeb vienkārši sakot tā ir “vieglā mājas lapu programmēšana“, izmantojot atvērtā koda programmas un/vai rīkus un savas zināšanas un prasmes. (Par zināšanām labu rakstu ir uzrakstījis Ernests no SOON.lv).

Zināšanas?

Katrā ziņā ar nišas atrašanu nepietiek, nepieciešams arī kaut ko darīt, lai lietas kustētos uz priekšu. Un lai darbotos ir nepieciešamas zināšanas. Man patika #GOVcamp kāda dalībnieka izteikums, ka “labāk lai ir slinks darbinieks, nekā stulbs entuziasts“. Tieši šī iemesla dēļ, cenšos lasīt biznesa literatūru kā arī vadīties no labās prakses piemēriem. Neslēpšu – viens no labās prakses piemēriem, kas man ir pieejams ir tas pats Study Start, kurš šajā blogā ir pieminēts jau vairākas reizes.

Otra lieta par zināšanām un izglītību ir tas ka ir radušās daudz idejas jauniem interneta produktiem, bet diemžēl šobrīd nepietiek kapacitātes un zināšanu, lai tos ieviestu, bet tam jau ir domāti sadarbības partneri vai kursi.

…nobeigumam…

Kad oktobrī sāku darboties, tad kā pirmo atskaites punktu biju noteicis 6 mēnešus pēc kuriem nepieciešams izvērtēt vai šis (MediaBox.lv) start-up ir dzīvotspējīgs vai tomēr jāmet pie malas un jāmeklē kas jauns. Jo katram projektam, kāds šobrīd priekš manis ir MediaBox.lv, ir nepieciešams savs sākums,beigas un kontrolnovērtēšana (kaut vai SWOT matricas veidā).

Šobrīd atskatoties uz padarīto un padarītā atdevi, ne tikai pieredzes ziņā bet arī finansiāli, varu droši teikt, ka ir vērts turpināt.

kodomut - DIY Horizontal iPod stand (flickr.com)

Cik var palasīt internetā, tad daļa šos pakalpojumus sniedz vai pārdod preces kā pašnodarbinātas personas. Vai precīzāk būtu teikt, ka ekonomiskā krīze tiek izmantota lietderīgi, lai uzsāktu ko jaunu vai kam agrāk neatlika laika. “Vienmēr gribēju uzsākt savu biznesu, bet nebija laika, jo bija jāstrādā vai nogurums ņēma virsroka”. Tomēr kopš darba īsti nav, jo daļa darbinieku ir atlaista vai aizgājuši paši (!), var pievērsties savam biznesam.

Idejas biznesam tālu nav jāmeklē, tās ir apkārt. Par bižutēriju, ko pārdod mana bijušā kolēģa Edvīna draudzene, viņš teica: “Ideja- bija tā, ka draudzene bija pirkusi no citām meitenēm rotas un saprata, ka arī var kaut ko tādu darīt! Reti kura rota tiek veidota vairākos eksemplāros, līdz ar to nopērkot rotu Ladite.lv gandrīz droši var teikt ka tāda nevienai citai nebūs.”

Sāc ar sevi! Atrisini savu problēmu…

Tā, piemēram, tapa lapa par Upeslejām, jo nebija nekur internetā ātri pieejams autobusu saraksts, to varēja tikai lejuplādēt kā MS Excel tabulu. Tas protams atrodoties centrā ar mobilo telefonu rokās īpaši nepalīdzēja. Tādēļ ievietoju sarakstu internetā. Šobrīd vidēji to izmanto vai apmeklē 50-150 cilvēki dienā (unikālie apmeklētāji).

Arī StudyStart.lv netapa no zila gaisa, jo sniedz daudz atbildes uz jautājumu: “Kur studēt Dānijā?“. Konsultē, palīdz nokārtot dokumentus un atbild arī uz praktiskajiem jautājumiem.

Visu izšķir tikai slinkums un atbilde uz jautājumu: “darīt vai nedarīt?”

Pirms kāda laika arī manas draudzenes paziņa sāka veidot ziepes un vēl šādas tādas lietiņas, mājas vajadzībām. Izgāja kursus, iepirka nepieciešamos materiālus, aprīkojumu un sāka vārīt ziepes. Līdz ar to, ja ir laba ideja, bet nav prasmju, tās var apgūt izmantojot kursus vai  internetu – Google, Youtube, Flickr, blogi … vai pamācības un apraksti avīzēs un žurnālos. Palīdz!

Kad pats pirms gada reģistrējos par pašnodarbināto, tad tās bija tikai, lai varētu par reklāmām rolandinsh.lv, kurjers.lv un e-art.lv saņemt naudiņas. Toties tagad būt par pašnodarbinātu personu ir pamatdarbs. Tas, ko esmu sapratis ir spēja piedāvāt kaut ko unikālu vai vismaz ar rozīnīti. Tomēr pārāk daudz rozīnes pārvērš produktu par kēksu :) Katrs cenšas piedāvāt kaut ko unikālu un kādu pievienoto vērtību savam produktam vai pakalpojumam. Bižutērijā, piemēram, izmantot tikai dabīgos materiālus, vai piedāvāt dārgāk, bet augstvērtīgākus materiālus, īpašas formas, dāvaniņas pastāvīgajiem pircējiem. Unikālo var pārdot, tas ir skaidrs.

No otras puses. Ne tika pozitīvās lietas.

Monētām ir divas puses. Ne vienmēr viss notiek tā kā gribētos un tā vietā, lai nopelnītu, var nākties šķirties arī no ietaupījumiem. Piemēram nezināšana par pareizas dokumentācijas vadīšanu, tāpat arī grāmatvedības zināšanas ir nepieciešams zināt, jo nodokļi jau arī kādam ir jāmaksā. Jāzina arī, kad mainās nodokļu lielumi un par ko vispār ir jāmaksā nodoklis.

Ir labi, ja kāds var palīdzēt. Ja nevar, tad dokumentu kārtošana var pārvērties par riktīgām galvas sāpēm. Arī tāda lieta, kā “draugi“. Zināju, ka draudzību ar biznesu nevar jaukt, bet ko darīt, ja draugi vai paziņas kļūst par klientiem? Ko darīt, ja rodas sarežģījumi ar dažāda veida maksājumiem? Kad viss beidzas ar frāzi: “Bet mums taču nav līguma! Kāpēc un par ko man būtu jāmaksā?” vai “Esi draugs, nu pagaidi. Man nākošajā mēnesī būs alga vai finansējums projektam, tad samaksāšu”. Par līgumu var teikt, paša neuzmanība vai vaina. **it hapens ar visām izrietošajām sekām… Par otru jau ir grūtāk, jo no vienas puses ir vēlme palīdzēt draugam, no otras puses arī pats paliec parādā, ja pērc ārpakalpojumus. Un cenšoties palīdzēt vienam draugam, sanāk iegāzt citus. Par to jau rakstīju micro blogā: “Sasniedzot mērķus var pievērsties hobijiem”

No raksta “Sasniedzot mērķus var pievērsties hobijiem“:
Caurskatot izdevumus un resursu izlietojumu, konstatēju, ka lielākajai daļai nav atdeves tik lielas kā vajadzētu būt. Līdz vienā brīdī izrādījās, ka nodarbojos ar labdarību. Strādājot citu labā, nesaņemot atalgojumu (kas ir brīvprātīgā darba definīcija). Tomēr šoreiz šāda darbība notikusi sakarā ar līdz galam nesakārtoto juridisko un ekonomisko attiecību dēļ.

Iedomāsimies situāciju:
Reiz kāds paziņa ir jautājis pēc naktsmājām un dažām dienām, ko neatteicu. Diemžēl paziņa sāka iekārtoties arvien ērtāk un ērtāk, līdz beigās uzskatīja, ka piedāvātās naktsmājas ir arī viņa bezmaksas dzīvesvieta: ieskaitot bezmaksas ēdināšanu, izguldīšanu un bezmaksas komunālajiem pakalpojumiem. Ģimenē radās pieaugums un bija nepieciešama papildus platība dzīvošanai. Tādēļ tika nolemts, ka paziņu varētu izmitināt verandā vai dārza mājiņā un aptaujāties par daļēju komunālo pakalpojumu apmaksu. Brīdī, kad tiek palūgts apmaksāt vismaz šo minimālo uzturēšanās summu, paziņa uzmet lūpu un paziņo, ka nav tiesību izmest no VIŅA mājas

Tā arī tapa piedāvājums sakārtot “papīru lietas” – atsakoties vai turpinot jau citādākā forma. Katrā ziņa daži apvainojās, citi ar prieku piekrita. Šajā gadījumā nākas būt nežēlīgākam ne tikai pret sevi, bet arī pret citiem.

Diemžēl jāatzīst, ka nav vēlams draugus “pārvērst” par klientiem un otrādi, jo tad cietīs abi – draudzība un uzņēmējdarbība.

Tādēļ IR svarīgi sakārtot savas attiecības ar draugiem-klientiem. Atzīšos, kas es ļoti uzticos cilvēkiem, bet tai pat laikā vairāk par divām reizēm, neļauju sevi izmantot. Kā man teica daži draugi, ka esmu labs draugs, bet nežēlīgs atriebjoties.

Tādēļ, kā izlasīju Twitter.com, tad tagad atgriežas 90. gadu metodes, kad priekšapmaksa ir  labākais lojalitātes apliecinājums.

Pozitīvas domas!

Domas materializējas. Ir jāuzmanās no vēlmēm, jo tās var piepildīties. Līdz ar to, cenšos visā saskatīt pozitīvo vai kā uzņēmumos mēdza teikt: “uztver to kā izaicinājumu”.

Tādēļ ir ļoti maz tādu cilvēku, kuri mani būtu redzējuši dusmīgu.

Raksts laikam jābeidz ar ko pozitīvu: esmu gatavs jauniem izaicinājumiem :)

Bija diezgan interesanti iegriezties iestādē, par kuras apmeklējumu domāju tikai vēlēšanu laikā, jo skola vienlaicīgi ir arī viens no daudzajiem vēlēšanu iecirkņiem. Bija patīkami ieiet telpās, kurās kādreiz tika pavadītas skolas dienas. Pieļauju, ka šīs sienas drīzumā redzēšu biežāk, gadījumos, kad vajadzēs brāli aizvest vai atvest no skolas.

Tautas dejas sporta zālē

Īstenībā atrodoties sporta zālē, atcerējos kā pats reiz tur stāvēju  1. septembrī … un nevarēju sagaidīt, kad ātrāk viss beigsies un varēs iet apsēsties skolas solā. Tā izskatījās arī daži skolēni šoreiz -sākot no pirmās klases skolniekiem līdz pat 12. klases jauniešiem.

Vispār daudz patīkamu atmiņu… Pat satikām un pāris vārdus pārmijām ar sava bijušā kora vadītāju. Jā, dziedāt vairs nedziedu. Tajā brīdī atcerējos, kā gājām mācīties balles dejas pagājušā gada rudenī kādā citā skolā centrā kopā ar draudzeni.

Katrā ziņā ziedu bija daudz un skolotāju sejās nebija manāmas nekādas krīzes krunciņa, tikai prieks. Tieši tā, kā tam vajadzētu būt, jo bērniem nav jāredz pieaugušo ķīviņi.

Ziedi skolotājai

Līdzīgi kā man kādreiz, tagad arī brālis skolu redzēs pa logu, zinādams kad jāiet uz klases vakariem (Tādi vēl notiek skolēniem?)…

PS. jau pirms kāda laika vēlējos uzrakstīt par gatavošanos pirmajam skolas apmeklējumam, bet nebija laika, jo bija jāgatavojas :)

Tātad, atkal fonā ekonomiskā krīze un galvenie varoņi ir darba devējs un darba ņēmējs. Tā kā uzņēmumam ienākumi krītas, bet darbinieks strādā labi (un tikai labi), tad nav īsti iemesla viņu atlaist, jo kaut kāds labums jau no viņa ir. Tomēr ir nepieciešams samazināt algu.  Šāds risinājums varētu darba ņēmējam nepatikt, paziņot par to visai pasaulei caur savu blogu, twitteri, draugiem, utt ka uzņēmums slikti izturas pret darbiniekiem. Tad rodas jautājums: vat tu dū? (angliski: What to do?).

Variants #1. Pateikt darba ņēmējam (darbiniekiem), ka ir slikti ar ienākumiem un nāksies samazināt algu. Darbinieki piekrīt un visi ir laimīgi, jo jaunu darbu tagad esot grūti atrast.

Variants #2. Pateikt par radušos situāciju, bet darbinieks lēmumam nepiekrīt. Veco darbinieku atlaiž, izmaksājot Valsts noteikto kompensāciju*, un darbā pieņem jaunu darbinieku par zemāku atalgojumu. Jaunajam darbiniekam pirmos trīs mēnešus maksā vēl mazāku atalgojumu, nosakot pārbaudes laiku, un lai atmaksātos izmaksātā kompensācija vecajam darbiniekam. Te var jau tīri matemātiski parēķināt, cik ilgā laikā tāda “atlaišana” atmaksājas, ņemot vērā pārbaudes laiku un samazināto algu. Rupji rēķinot varētu būt 5-6. mēneši, bet viss jau atkarīgs no atalgojuma lieluma.

Variants #3. Ja tiek maksāts aploksnē, var vienkārši atlaist. Te gan jāpiebilst, ka VID un/vai darba inspekcija ir biežāk sākusi staigāt uz aplokšņu maksātāju kantoriem (vismaz man tā liekas, pēc dažiem notikumiem; Protams, nosapņoju), jo pat darbinieki, kam maksāja aploksnēs vairs nebaidās piezvanīt uz attiecīgajām institūcijām, lai ieriebtu nu jau bijušajam darba devējam.Par ko var palasīt rakstā “Darba devējs kļūst par klientu … vai ķīlnieku“, kur šī daļa tika atstāta ārpus raksta.

Plašāk nav vēlmes aprakstīt, bet ir vēl ļoti daudz labu veidu kā atlaist darbiniekus.

* – Izmaksājamās kompensācijas lielumu var apskatīt darba likumā. Gadījumā, ja darbinieks vienlaicīgi strādā citā firmā vai ir pašnodarbinātais, tad par bezdarbnieku kļūt nevarēs. Tāpat darbiniekam ir izdevīgāk, ja atlaiž nevis darbinieks aiziet uz “abpusēju vienošanos”. Pēdējā gadījumā kompensācijas nepienāks :(

Foto: www.flickr.com/photos/bestdamntech/3385941122

Iedomāsimies situāciju…

Man sapņot kā Mārim Zanderam vai Jānim Polim nesanāk, bet situāciju scenāriju radīšana gan, tādēļ iedomāsimies situāciju, kad darba devējs maksā minimālo algu un “pārējo uzdāvina no savas kabatas“, pasniedzot (iesmaržinātā) aploksnē. Kamēr bija treknie gadi, visiem viss bija labi un visi ar šādu situāciju bija apmierināti. Pēc kāda laika iestājās ekonomiskā krīze, kurai uzņēmums nebija sagatavojies. Darba devējs kļūst nelaimīgs, jo pārskatot ikmēneša peļņu, redz kā ienākumi strauji krītas. Eiropas finansētie projekti arī iet uz beigām un to saņemtā nauda tāpat. Pienāk brīdis, kad ienākumu un izdevumu lielums ir gandrīz vienāds un skatoties nākotnē, bēdīgais darba devējs* (uzņēmums/direktors) saprot, ka nākamajā mēnesī iespējami zaudējumi. Tiek pieņemts lēmums paņemt bankā kredītu, lai varētu iepirkt ražošanas izejmateriālus, jaunas iekārtas un citas nepieciešamās lietas. Vienlaicīgi tiek braukāts uz ārzemēm, jo “man sen gribējies tur aizbraukt” un atvērt jaunu pārstāvniecību, noslēgt līgumu ar sadarbības partneri. Tā kā Eiropa ir jau izbraukāta un ir salīdzinoši liela konkurence attiecīgajā darbības jomā, tiek apgūts Āzijas un Dienvidamerikas tirgus. Līgumi tiek noslēgti, neņemot vērā finanšu departamenta iebildumus par ļoti zemu ROI (ieguldījuma ienesīgumu; angliski: return of investment), un to, ka darbiniekiem pat nepietiek, lai izmaksātu tās pašas minimālās algas.

Drīz arī kreditori sāk par sevi atgādināt, jo jau kādu laiku nav maksāts kredīts un vēlas atņemt uzņēmumam automašīnu ar kuru līdz šim no mājām uz darbu ir braucis tikai direktors, bet citiem darbiniekiem ieteikts izmantot sabiedrisko un starppilsētu transportu. Reiz bija domāts mašīnu norakstīt direktoram, tādēļ viņš bija piekritis maksāt kredītu. Tomēr nogurdinošie ceļojumu un saspringtais darbs veicināja izklaidību un aizmāršību, piemēram, automašīnas kredīta apmaksu un (iesmaržināto) aplokšņu sagatavošanu darbiniekiem mēneša beigās. Lai glābtu situāciju un nešķirtos no mašīnas, tās kredīta slogu (nu jau parādu) uzkrauj uzņēmumam, kura finanšu departaments tiek vainots pie nenomaksātā kredīta parāda. Par šādu nolaidību darbiniekiem samazina (iesmaržināto) aplokšņu saturu (un turpmāk taupot līdzekļus, tās netiks iesmaržinātas). “Un vispār par sliktu darbu, turpmāk atbalsts tiks samazināts arī partneriem un pārstāvjiem. Jo ne jau krīze vainīga, bet darbinieku slinkums.”

Domeina skvotošana (domain/cyber squatting) & domeins kā ķīla

There is a difference between domain squatting and domain parking and that difference is intent. If you register the domain with the intent of using it in the future for a purpose relating to the domain name then you have just parked the domain. If you register a domain with the sole intention of making money from reselling it or getting revenue from people typing in the domain name then that is domain squatting.

Nesaņemot solīto atbalstu no uzņēmuma, partneri izdomāja skvotot “jaunā un daudzsološā projekta” domeinus attiecīgajās valstīs, gaidot  kad uzņēmums par tiem samaksās vai lai pārdotu tālāk. Uzņēmums (ala direktors) saprotot, ka “nu ir sūdi“, piekrīt nopirkt jaunizceptos domeinus, jau par stipri augstākām cenām. Novērtējot radušos situāciju un tās risinājumu, uzņēmuma “interneta cilvēks” (tiek dēvēts arī par “Interneta mārketinga speciālistu”, “e-Mārketinga …”, e-PR, bet praktiski pilda izstrādātāja-moderatora lomu interneta mājas lapā) tiek atlaists bez paskaidrojumiem. Tā kā vecais “interneta cilvēks” bija nostrādājis tikai dažu mēnešus un uz pusslodzi** un saņēmis tikai daļu no oficiālās “algas”, bet to atalgojuma daļu, kas ir (iesmaržinātajā) aploksnē vispār nav redzējis, jo direktors nolemj neizmaksāt atlikušo daļu par to ka  darbinieks “neko nav izdarījis”. Te gan jāpiebilst, ka direktora interneta zināšanas ir mērāmas e-pasta sūtīšanas, sava uzņēmuma un galvenā konkurenta lapas apskatīšanas līmenī. Apzinoties situāciju, ex-darbinieks ar joprojām aktīvu pieeju resursiem un reģistrācijas datiem, pārreģistrē uzņēmuma domeinu sev, kurš tika iegādāts pirms dažiem mēnešiem no interneta izsoles par paaugstinātu samaksu. Tālāk tiek nosūtīta vēstule direktoram ar lūgumu izmaksāt atlikušo darba atlīdzības daļu, pretī piedāvājot nu jau pārreģistrēto domeinu vai tas tiks pārdots tai pašā izsolē tālāk. Tā kā apskatot iespējamos domeina atgūšanas scenārijus, kuri visi veda pie diviem variantiem: vienošanās ar esošā domeina īpašnieku (ex-darbinieku) vai celt prasību tiesā. Tā kā otrais variants ir ilglaicīgs un zināmu iemeslu dēļ direktoram (un uzņēmumam) nevēlams, tiek izmaksāta bijušajam darbiniekam atlikuši atlīdzības daļa.

Mācība: uzņēmuma IT un “interneta cilvēkiem”, grāmatvežiem, juristiem un jebkuram darbiniekam ir labāk maksāt labi un laicīgi. Jo IT var padarīt neizmantojamu datortehniku un uzņēmuma datortīklu vai “nopludināt” datubāzes, grāmatveži nodot Valsts darba inspekcijai pelēko un melno grāmatvedības dokumentāciju, bet juristi aiziet ar uzņēmuma dokumentiem un/vai iesūdzēt, sekretāre pagatavot nelietojamu kafiju un iedot parakstīt baltas lapas, pārdošanas menedžeri aiziet ar savu klientu datubāzi citur, utt…

Kā jau teicu, iepriekš aprakstītais stāsts ir izdomāts un jebkura sakritība būtu brīnums :)

Darba devējs kļūst par Tavu klientu

Šis ir cits variants, kas iespējams samazinoties uzņēmuma ienākumiem. Ja esi pašnodarbināta persona vai ar savu SIA, esošais darba devējs var kļūt par Tavu jauno klientu. Līdz ar to Tev kā darbiniekam  nav jāatsēž stundas, uzņēmuma klientu trūkuma dēļ, bet tiek maksāts par konkrēti izpildītu darbu (uz rezultātu orientēts darbs). Bet cik zināms, ne visiem darba devējiem ir pieņemama situācija, ka darbinieks neatrodas birojā, bet “mājās slinko un neko nedara”. Lai gan arī šeit ir pietiekami daudz plusi un mīnusi, bet par to kādu citu reizi :)

PS. Nauda attiecībās bojā draudzību :(

* – “bēdīgais darba devējs” vietā vienu reizi pārlasot, izlasīju “blēdīgais darba devējs”, kam negadās, bet tas jau bija cits stāsts un sen… Šoreiz šķīros, lai atkal tiktos citādākā (iespējamā) sadarbības formā.

** – rakstu un bildīšu ievietošanai nevajag daudz laika, ja ir laba interneta satura vadības sistēma (CMS)

Gada procentu likme vs. mēneša procentu likme

Jau “Termiņdepozīts: kad bezdarbnieka nauda pelna naudu krīzes laikā.” raksta komentāros Ingus ieteica noguldāmo summu sadalīt pa dažādiem noguldījuma periodiem. Tas arī bija tas ko vēlējot ieteikt šajā ieraksta daļā. Pie lielākām summām ir “interesantāk” noguldāmo summu sadalīt pa dažādiem termiņnoguldījuma periodiem. Tomēr jebkurā gadījumā ir jāpievērš uzmanība GADA procentu likmei, kas visbiežāk arī ir norādīts reklāmās. Pretējā gadījumā pie reklamētās 10% peļņas no 100Ls beigās sanāk saņemt tikai 8.33Ls pie 1000Ls liela ieguldījuma.

Savukārt ņemot kredītu ir līdzīgi, tiek uzrādīta MĒNEŠA procentu likme. Un kā jau patērētāju aizsardzības reklāmā teikts ir vērts noskaidrot GADA procentu likmi aizņēmumam, “kas tad arī būs tā īstā”. Šis ir tas knifiņš uz kura parasti lielākā daļa pirmajā reizē uzķeras.

Šis ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā pelnīt gandrīz neko nedarot, ja ir (nedaudz) brīvi līdzekļi.

Tas arī viss. Turpināšu spēlēties ar dažādiem noguldījumiem, investīcijām, … Ja būs kas interesants, noteikti uzrakstīšu.

PS. Ietaupīt var arī iepērkoties Internetā uz noteiktām preču kategorijām, piemēram, smaržām, apģērbu vai tehniku.

Termiņnoguldījuma plusi

Tā sanāca, ka naudu no krājkonta varēju noņemt tikai pēc brauciena, nezaudējot uzkrātos procentus. Atgriežoties Latvijā, vairākas dienas nevarēju saņemties, lai ieietu interneta bankas kontā, jo baidījos, ka būšu pārtērējies atvaļinājuma laikā. Tomēr liels bija pārsteigums, kad secināju, ka mans bankas konta saturs bija palicis gandrīz nemainīgs. Gandrīz, jo tomēr ceļa izdevumi bija.Tomēr tas lika apdomāt īstermiņa investīciju vai noguldījumu veikšanu, ko šodien veiksmīgi realizēju. Pēc mēneša vajadzēs salīdzināt teorētisko peļņu un praktiskos ienākumus no termiņdepozīta. Piemērā izmantoju noguldījumu kalkulatoru, ko piedāvā A/S Swedbank, kuras klients es esmu.

Katrā ziņā, ja pēc mēneša viss būs kārtībā, tad varētu riskēt un noguldīt lielāku summu uz ilgāku laiku. Lai arī 8-11Ls nav liela summa (atkarīgs no noguldītās summas un ilguma), bet ar to var segt kādu rēķinu, piemēram, par gāzi, elektrību, mobilo tālruni.

Noguldījuma mīnusi

Nav jau labuma bez ļaunuma. Laikā, kad ir izdarīts noguldījums, depozīta summa ir iesaldēta – ar šo naudu brīvi rīkoties nevar, līdz ar to NAV IETEICAMS visu savu naudu noguldīt uz mēnesi, jo šādā gadījumā nav brīvi pieejamu līdzekļu. Vienīgais veids – lauzt noguldījuma līgumu. Iespējams, ka citās bankās ir citādi.

Kur iegulda valsts?

Interesanti, kur iegulda Latvijas valsts? (bez bēdīgi slavenās PAREX bankas) Cik zināms, izglītībā un zinātnē nē. Otrais pensiju līmenis, kurš arī liek apšaubīt savu vecumdienu nodrošinājumu, ņemot vērā šī brīža politiku ģimenes lietās.

PS krīze = dižķibele latviski.