Kā mēs gatavojām Murgh Makhani

Kopš 2010. gada esam eksperimentējuši ar indiešu ēdienu pagatavošanu un pieļauju, ka varētu sekot ķīniešu un japāņu ēdienu gatavošana, piemēram, suši pagatavošana mājas apstākļos.Bet tas jau vēlāk :)

Viss sākās ar to, ka bija apnikuši ierastie latviešu ēdieni, tādēļ tika nolemts, ka jāpagatavo kaut kas “eksotisks”. Kopš pēdējiem ceļojumiem, ir iepatikusies indiešu virtuve. Iesākumam izvēlējāmies vieglāk pagatavojamo indiešu cepto cāli sviestā murgh makhani. Viss pagatavošanas process aizņem pusotru līdz divām stundām, kas vairāk atkarīgs no sastāvdaļu sagatavošanas procesa ilguma un pieejamā virtuves aprīkojuma.Un ēdiens tika gatavots bez (garšvielu maisījuma) “karija”, jo visas garšvielu piedevas tika pašu sagatavotas.

Garšvielu sagatavošana indiešu ēdienam

(Visas sastāvdaļas atrodamas raksta beigās)

Garšvielu sagatavošana indiešu ēdienam

Sīpoli sautēšana sviestā

Sīpoli sautēšana sviestā

Divas reizes garšīgāks…

Kad gatavojām pirmo reizi, izrādījās, ka nebija precīzi norakstīta recepte un ingvera 1.5cm vietā tika pievienoti 10cm ingvera sarīvētās saknes, kā rezultātā ēdiens bija ļoti “ass” un rūgts. Tikai rakstot šo rakstu un pārbaudot recepti vēlreiz, atklāju īstās devas. Tādēļ taisījām otro reizi, lai sanāktu un garšotu.Un bija tā vērts. Dažas mērvienības aizstājām ar savām, piemēram, divu tējkarošu vietā, likām tikai vienu tējkaroti sarkano piparu, lai būtu mazāk ass ēdiens. Tādēļ mums tapa tāds indiešu-latviešu ēdiens, kas bija mazāk ass.

Murgh Makhani. Pagatavots un pasniegts

Pagaidām vislabākā vieta, kur to esam izbaudījuši bija brauciena laikā uz Stokholmu, kādā mazā, bet jaukā restorānā. Patika apkalpošana un indiešu ēdieni bija garšīgi, ko nevarētu teikt par restorānu Londonā, kur apkalpošana bija zem katras kritikas. Par Londonas restorānu uzrakstīšu ceļojuma apraksta otrajā daļā.

Līdz šim likās, ka visu smaržu buķeti ēdienam piedod karija lietošana, tomēr beigās izrādījās pavisam citādāk.Tā kā piedevas gatavojām paši, tad to īpašo smaržu ēdienam piedeva samalto mandeļu izmantošana. Otrs atklājums bija, ka lielveikalos (RIMI, Maxima) nebija pieejama kurkuma, ko atradām savā mazajā Upesleju ciemata veikalā. Iespējams nākamo indiešu ēdienu receptēm nāksies apmeklēt kādu specializēto veikalu.

Ja tā padomā, gatavošana mājas ir arī izdevīgāka. Vidēji viena porcija izmaksāja 2Ls, neskaitot, ka garšvielas var izmantot arī citiem ēdieniem.

Saites. Wikipedia: Butter chicken, Curry

Nepieciešamās sastāvdaļas Murgh Makhani / Butter chicken

Murgh makhani izmantotās sastāvdaļas nākamajā lapā…

Murgh makhani izmantotās sastāvdaļas:

(ar izcelto ir sastāvdaļas un mērvienības. Pārējais ir komentāri)

• Sviests. Izmantojām arī tauku maisījumu;
• 1 liels sīpols. Kurš ēdienā pat nebija jūtams kā atzina tie kuriem sīpoli negaršo lielā daudzumā;
• Ingvers 1-1.5cm. Sablenderē bez mizas. Mēs sarīvējām;
• 1/4 tējkarotes kanēļa pulvera;
• 2 daiviņas ķiploka. Otrajā reizē likām vienu lielu;
• 1/4 tējkarotes kurkuma pulveris. Sliktākajā gadījumā bija doma izmantot kariju;
• 1 tējkarote malta koriandra pulvera. Samalām paši.
• 2 tējkarotes čili piparu pulvera. Otrajā reizē izmantojām tikai vienu, lai būtu mazāk ass;
• 5-6 vistas krūtiņas. Bez kauliem un ādas. Dārgākā sastāvdaļa. Otrajā reizē izmantojām vairāk;
• Tomātu pasta.
• Sauja maltu mandeļu. Kafijas dzirnaviņas STRAUME samaļ visu :). Atlikušo daļu no mandelēm apēdām gatavošanas laikā;
• Mizoti tomāti (savā) sulā. Piedod ēdienam tomātu garšu;
• 8 tējkarotes viegla krējuma.  Otrajā reizē pievienojām pēc garšas;
• Sāls pēc garšas.

Kā jau rakstīju: nekā sarežģīta nav.

Tādēļ no 19.-24. novembrim biju Anglijā*…

Jāsaka gan uzreiz, ka ceļojuma mērķis bija atpūta nevis darbs, tādēļ vērošana notika nosacīti – īpaši neiedziļinoties, bet piefiksējot tikai tendences. Katrā ziņā īpašu pārsteigumu nebija, drīzāk guvu apstiprinājumu tam, ko jau apmēram biju izdomājis pats vai nojautis.

Kādēļ Londona?

Kopš ar draudzeni sākām ceļot kopā, kā vienu no nosacījumiem, lai es piekristu braukt, teicu, ka es došos tikai uz tām Eiropas vietām un pilsētām, kurās vēl neesmu nekad bijis vai kurām es vēlos atgriezties vēl un vēl, piemēram, Atēnas vai Prāga. Tas no ceļošanas puses. Savuārt strādājot dažādās firmās, bieži bija tā, ka galvenā (Eiropas) mītne ir atradusies Londonā, no kurienes parasti nāca norādījumi (guidlines) ko un kā darīt.

Radošājā ziņā maz jaunumi :( Kopš esam šķīrušies ar Avon Cosmetics šī gada sākumā, pamanīju maz jaunu un svaigu ideju āra reklāmās. Protams, bija daži jauki pārsteigumi, bet tie bija tādi mazi nieciņi. Viens nu ir skaidrs, Londona ir tā vieta, kur varētu uzsākt ko jaunu, jo salīdzinoši ar Rīgu vai Latviju, cilvēku kritiskā masa Londonā vai Lielbritānijā jaunajam (kaut-kādam) produktam ir pietiekama. Katrā ziņā nekādu WOWWW! netradu.

Noslēdzot par darba līniju. Kamēr biju Londonā, kādas Londonas kompānijas pārstāvis bija Rīgā, kur man bija paredzēta ar viņu darba intervija. Diemžēl nesatikāmies. Varbūt būtu bijis darbs kādā online reklāmas aģentūrā. Tikmēr jāturpina kā pašnodarbinātajam darbs pie MediaBox.lv.

Pirmo reizi Londonā!

Nekad līdz šim nebiju bjis Londonā. Līdz ar to manu priekšstatu bija veidojušas atklātnītes un mana tēva fotogrāfijas no 1989. gada (vai ap to laiku), kad viņš brauca “pie radiem uz Angliju”. Tagad būs iemesls mammai pajautāt tēva bildes no šī brauciena, lai salīdzinātu, kur esam bijuši. Dažas atceros pats.

Tā kā ceļojumi tiek plānoti parasti vairākus mēnešus iepriekš, jo lidmašīnas biļetes jāpērk apmēram 3-4 mēnešus ātrāk un viesnīca parasti tiek rezervēta apmēram 2 mēnešus iepriekš, tad bija pietiekami daudz laika, lai sagatavotos braucienam. Tomēr kaut kā liekas, ka šis ceļojums bija vismazāk plānots no apskates objektu viedokļa.

Airways Hotel Londonā

Katrā ziņā, šis ceļojums varēja arī nenotikt. Kādēļ? Jo apmēram nedēļu pirms izlidošanas atnāca vēstule no viesnīcas “Airways Hotel“, ka mana VISA Classic karte neautorizējas un ka pa e-pastu (?!?) jānosūta citas kartes dati. Pirmā doma – kāds uzlauzis hoteļa mājaslapu, datubāzi, e-pastu un cenšas izvilināt šos datus no klientiem. Es, protams, atteicu, jo līdz šim izmantojot “HostelBookers.com” nekas nebija nogājis greizi. Bez tam, īpaši prātīgi man nešķita sūtīt savus datus uz e-pastu. Drošības pēc paskatījos bankas izdrukās, kur skaidri un gaiši redzams, ka darījums ir noticis (pirmās nakts rezervācija) un ka nav iemesla apšaubīt autorizācijas procesu. Sazinājos arī ar Swedbank, lai pārliecinātos, ka viss ir OK. Tā arī bija. Nezinu, kas nostrādāja vairāk, tas, ka iekļāvu e-pasta sarakstē “travel blog” vai tas, ka pēc dažām dienām (loģiski) “nostrādāja” maksājumu karte, bet pēc divām vēstulēm un “travel review” iekļaušanas, sarakste “pārtrūka”. Sēdējām un domājām – braukt vai nebraukt? Jo atbildi no viesnīcas tā arī nesagaidījām par to vai mums ir vai nav rezervēts viesnīcas numurs. Riskējām un braucām. Tagad vēl tikai jātiek skaidrībā ar mistiskiem ~35LVL pārmaksu. Kad tā būs atrisināta, varēšu uzrakstīt arī atsauksmes par “Airways Hotel” tajā ceļojumu blogā/lapā.

Lai kā tur arī nebūtu, tomēr istabiņas tīras, pietiekami drošas un personāls laipns (cik sanāca komunicēt). Tomēr, apsverot visus par un pret, ļoti apšaubu, ka nākamreiz vēlētos palikt “Airways Hotel“. :(

Apzināti izvēlējāmies hoteli centrā, lai ietaupītu uz transporta biļetēm. Līdz ar to jau pirmajā dienā nostaigājām diezgan daudz. Bet par to nākamajā rakstā. Tad arī būs par apskates objektiem Londonā: Londonas aci (London Eye), Madame Tussauds vaska muzeju, Big Ben, … un sliktāko apkalpošanu indiešu restorānā.

Visi apraksti par šo ceļojumu būs atrodami ar iezīmi “London 2009“.

*Anglija – pierasti saukt Lielbritāniju jeb Apvienoto Karalisti par Angliju, lai arī tā ir tikai daļa no valsts.

Pončiku mīklas sagatavošanas process.

Pēdējos mēnešos esmu arī atļāvies dažas fotogrāfijas pat ielikt twitter.com/rolandinsh, lai padalītos ar rezultātiem. Tā kā ikdiena ir diezgan saspringta darba darīšanās, tad īsti laika, ko pavadīt kopā ar draudzeni nav. Lai kaut kā kompensētu šo laika trūkumu, es nedēļas nogalēs esmu atteicies no Interneta (tikai pārbaudot e-pastu vai kādu čivinātāju palasītu starplaikos), lai kopīgi kaut ko gatavotu saldajā. Tā daži pēdējie mēneši  tiek veltīti kulinārijas priekiem, jo kas var būt patīkamāk kā garšīgi paēst.

Receptes parasti sameklējām internetā vai draudzene jau ir atnākusi no darba ar kādu mazu lapiņu, uz kuras ir pierakstīta recepte, vai  ir atvērts Google meklētājs & RECEPTES.LV

Diemžēl visus saldos neesam dokumentējuši, tādēļ tikai daži šīs vasaras saldie ēdieni.

Mājās gatavoti cepumi ŽAGARIŅI

Sākām mēs ar cepumiem “žagariņi”. Nav brīnums, ka maksā tik dārgi veikalos, jo ir jāiegulda pamatīgs darbs. Visa tā cepumu mīklas pīšana bija ķēpīgs pasākums, tomēr rezultāts bija tā vērts. Kopā sacepām kādas četras palielas bļodas. Attēlā redzamas tikai trīs, jo “degustācijas” procesā viena bļoda iztukšojās…

Biezpiena pončiki

Kādu nedēļu vai divas vēlāk pagatavojām mājās biezpiena pončikus.  Pagatavot pončikus bija daudz vieglāk un ātrāk, jo bija tikai jāsamīca mīkla (bilde augstāk ar mani procesā) un jāvāra pončiki eļļā (daudz eļļās nepieciešams!). Katrā ziņā divām dienām pietika…

Atlikušo eļļu ārā nelējām, bet atstājām nākamajai nedēļas nogalei. Var jau arī padiskutēt par kancerogēniem produktiem, kas ir uzkrājušies, bet tas nav tik traģiski. Necepam jau kā ēstuvēs 24/7.

Ābolu pankūkas

Un no palikušās eļļas varējām izcept ābolu pankūkas, jo bija sākusies ābolu raža. Katrā ziņā lietderīgi izmantojām atlikušo eļļu.

Šādu ēdienu sagatavošana neprasa daudz laika, tik vien kā sastāvdaļu iepirkšana un nelieli priekšdarbi. Arī izmaksu ziņā ir daudz lētāk, jo, piemēram, “veikalā pirktie ir pončiki ir bezgaršīgas mīklas vates“, salīdzinot ar pašizgatavotajiem. Bez tam, gatavojot pats, var arī izvēlēties un papildināt mīklu ar citām garšvielām – kanēli, vaniļas cukuru, rozīnēm, …

Kaut kad cepām arī pankūkas ar rozīnēm, bet tas ir palicis ārpus kadra.

…  un galu galā ir arī ko celt galdā ciemiņiem. (Piedod, deni2s, bijām jau apēduši saldumus… :) )

Alternatīva slinkošanai vai darbaholiķiem

Katrā ziņā tas ir daudz patīkamāk pavadīts laiks ar garšīgiem rezultātiem, nekā tikai vārtīties pa gultu ar TV pulti rokā, slēgājot no viena televīzijas kanāla uz citu. Savukārt man tas ir labs veids kā “atrauties no interneta” un veltīt laiku ģimenes dzīvei un attiecībām ar citiem cilvēkiem, jo kopš esmu pašnodarbinātais (web development/wordpress  freelancer), internets ir nedaudz “ierāvis” savās ķetnās, lai meklētu klientus, darbu un citus nesāpīgus veidus kā nopelnīt naudu internetā vai ar interneta projektiem.

Par brieža gaļas veltnīšiem un citām sāļajām receptēm, iespējams, ka kādu citu reizi…

Rakstu publicēju ceturtdienā, lai ir laiks sagatavoties un apdomāt arī lasītājiem, ko garšīgu pagatavot nedēļas nogalēs. Neatteiktos komentāros no rezultātiem.

Un ko Tu dari nedēļas nogalēs?

Jau iepriekš, rakstot “YES, WE CAN! Iedvesma Latvijai?“, aizdomājos, ko var čīkstēt. Staigājot pa Atēnu centru, uz katra stūra bija manāmi trūcīgi cilvēki (IMHO pēc izskata un uzvedības!), toties atšķirībā no Latvijas, tur centās vismaz nopelnīt, pārdodot visādus maznozīmīgus nieciņus. Salīdzinoši Latvijā, sevišķi Rīgā, vairāk var redzēt ubagojošus vai diedelējušus cilvēkus. Lai arī mums (tiem, kas devās kopā ar mani uz Grieķiju) Latvijas ubagošana likās tuvāka, jo tā nav tik uzbāzīga. Tomēr nevar nenovērtēt Atēnu ielu pārdevēju izdomu un nekaunību, jo piedāvājuma klāsts mainās pa minūtēm, ko īpaši varēja novērtēt Akropoles tuvumā.

Piedāvājums – īstajā laikā un vietā

Tie, kas ir bijuši Atēnās zina, ka Akropole atrodas kalnā. Lai nokļūtu līdz Akropolei pa šo kalnu ir jāiet kājām. Katrā laikā tas ir grūtāk, sevišķi, ja nav paņemts līdzi ūdens, spīd saule un gaisa temperatūra ir virs 30 oC. Kāpjot augšā, ik pēc kāda laiciņa kāds ielu tirgotājs piedāvā iegādāties vēsu/aukstu ūdeni vai saulessargu. Uzkāpjot pie kasēm, sāka līt neliels lietus, apgriežoties ar nopirktajām biļetēm, mums jau piedāvāja lietussargus. Piedāvājums īstajā laikā un vietā. Līdzīgus piemērus varētu vēl uzskaitīt, bet šie bija tādi uzskatāmāki.

Protams, ļoti bieži ķer arī uz nezināšanu, kā rezultātā draudzene iegādājās jaukus suvenīriņus. Vēlāk konstatējām, ka veikalā tos varēja iegādāties divas reizes lētāk. Tā ir, kad meitenes atstāj vienas pašas sauļoties  Glifadas pludmalē (Glyfada). Iespējams, ka pats būtu dažas reizes pārmaksājis, ja vien nebūtu nodzīvojis Grieķijā pusgadu, veicot Eiropas brīvprātīgo darbu, līdz ar to cenu kaulēšanās bija visai ierasta lieta.

Atvaļinājums ir vērtīgs laiks pārdomām

Starp citu brauciens uz Grieķiju bija ļoti noderīgs laiks, lai arī pārdomātu ko darīt tālāk. Sevišķi jau izvērtēt savas iespējas ko darīt un apzināt kas ir nepieciešams mērķa sasniegšanai.

Līdz ar to vēlme atteikties no sava “pašnodarbinātās personas” statusa laikam neattiekšos par labu bezdarbnieku pabalstam. Lai gan, šī nedēļa to rādīs. Nav jau grūti uz 2-3 mēnešiem it kā darīt neko.

Galu galā, pirms aizbraukšanas tika saņemti interesanti piedāvājumi, kuri šobrīd tiek izskatīti. Jāatrod īstais!

PS. Runājot par “ekonomiskās krīzes” laika rakstiem, man iepatikās Krīze kā iespēju laiks? / Datortehniķa hronikas via senteevs.lv, kas liek padomāt par prasmēm un sevis vai citu novērtēšanu (lai arī tas tekstā šādā interpretācijā nav atrodams).

Kopš esmu pārcēlies uz Upeslejām, izklaidēm atliek mazāk laika. Tas liek pārdomāt dažādu pasākumu apmeklējuma lietderību. Nu labi, ja dzīvotu joprojām Rīgā uz LMA Studentu klubu vēl nedēļas nogalēs ietu. Tas tā. Bet…

Pirms vairākām dienām Agnese Ivane (no vecajiem labajiem “art” laikiem) atsūtīja ielūgumu uz trīs dokumentālo filmu pirmizrādi 22. janvārī: “Mansurs tulkojumā uzvarētājs“, “Ledlauzis un viņa bērni” un “Izvēle“. Lieki piebilst, ka arī viņas pirksts tika pielikt procesā. Lai arī nesanāca pateikt paldies klātienē, jo steidzāmies uz autobusu. Bija tā vērts. Uz reiz gan jāatzīstas, ka neesmu liels kinomīļotājs. Atšķirībā no Undīnes.

Tad nu par filmām. Filmu vērtēšanā mums ar Undīni domas sakrita.

Secība kādā tika parādītas kino “Rīga”. Apraksti no www.ontheroad.lv;

http://blip.tv/file/1696896/

“Mansurs tulkojumā uzvarētājs”

Šī filma vairāku gadu laikā tika uzņemta Čečenijā. Tas ir stāsts par čečenu zēnu Mansuru, kas piedzimis un uzaudzis kara apstākļos Čečenijā, taču pateicoties savam talantam un mātes Sacitas neatlaidībai gūst uzvaras deju konkursos visā Pasaulē, tā atgādinot cilvēkiem par savas tautas kultūru un varonību.

Filmas režisore ir Aija Bley, idejas autore Elvita Ruka, operatori Agris Birzulis un Uldis Jancis.

Filmas demonstrēšana bija interesanta ar to, ka paši filmas varoņi, Mansurs un viņa mamma Sacita, bija ieradušies Rīgā un pirms filmas rādīšanas nedaudz pastāstīja par veidošanas vēsturi un tās nozīmi viņiem pašiem. Mansurs arī nodemonstrēja savu dejotprasmi.

Par dokumentālo filmu “Mansurs tulkojumā uzvarētājs”. Kā jau aprakstā minēts, stāsts ir par čečenu kultūru un talantīga jaunieša gaitā. Mansurs Ir pat izpelnījies nu jau bijušā prezidenta labvēlību. Šīs labvēlības dēļ, cik saprotams, bija iespējams arī filmēt. Ja kas, filmas laikā ļoti bieži redzami ieroči un kara sekas.

Katrā ziņā filmai dodam otro vietu no trim.

“Ledlauzis un viņa bērni”

“Ledlauzis un viņa bērni” ir filma par bijušo ledus pētnieku, pareizticīgo mācītāju Andreju Voroņinu, kas savu drosmīgo uzskatu dēļ iesaukts par ledlauzi. Viņa vadībā izveidots unikāls bērnunams, kura audzēkņi kļuvuši slaveni visā Krievijā. Pops uzskata, ka visa dzīve ir cīņa, kurai nemitīgi jārūdās un kopā ar bērniem iekaro augstkalnu virsotnes.

Filmas autori ir producente Elvita Ruka un režisore Aija Bley.

Kaut kas šajā filmā neuzrunāja. Iespējams, pareizticīgo reliģijas piesātinātība. Atšķirībā no “Mansurs tulkojumā uzvarētājs“, kur bija par islamu, šajā filmā tā likās uzbāzīga. Toties no filmas tika gūtas divas atziņas. Pirmā “Lai cik daudz šņabi nenopirktu, nāksies iet otreiz pakaļ”. Savukārt otra bija nedaudz skarbāka. No bērnunamiem iznākušo audzēkņu statistika liecinot, ka 40% nodzeras, 40% nokļūst cietumā, bet 10% izdarot pašnāvības. Atlikušie 10% tikai dzīvojot pilnvērtīgi. To dzirdot, atcerējos, ka pirms dažām dienām LR Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija atsūtītu preses relīzi par pētījumiem audžuģimenēm 2008. gadā.

Visādi citādi trešā vieta no trim esošajām.

“Izvēle”

Filma par adrenalīnu un izvēli, kā pusaudžiem to iegūt – aktīvi nodarbojoties ar sportu vai nonākot atkarībā no narkotikām, alkohola vai azartspēlēm. Jaunieši un pieaugušie dalās pieredzē – kā un par kādu cenu noķert šos laimes hormonus.Filmā darbojas gan Latvijā pazīstami sportisti – Mārtiņš Rubenis, Jeļena Prokopčuka, Raimonds Bergmanis, Miķelis Rēdlihs, Madara Apine, Miķelis Apinis u.c., kā arī jaunieši, kas pametuši sportu narkotiku dēļ un šobrīd ārstējas rehabilitācijas centrā “Saulrīti”.

Filmu veidoja Aija Bley un Agnese Ivane

Iespējams tādēļ, ka latviski. Iespējams, ka tādēļ, ka uz ekrāna bija pazīstami cilvēki (ne sportisti). Katrā ziņā bija mūsu favorīte bija tieši filma “Izvēle”. Filma par atkarību un izvēli, kas izdarīta. Tieši tādēļ, ka ir tik laba, neatstāstīšu.
Pirmā vieta ano trim.

Par pirmizrādi.

Bija sanākuši ļoti daudz jauniešu. Cik sapratu, tad skolas pašas piesakās, lai tiktu uz seansiem. Filma arī ir jauniešiem. Zinot mūsdienu jaunatnes attīstības tempus, domājams filmas būtu vērtīgi skatīties pamatskolas vecuma “bērniem”. Filmā nav morāles par to, ka narkotikas ir sliktas, tā drīzāk liek aizdomāties vai tas ir nepieciešams un ka pastāv IZVĒLE. Visas filmas motivē uz darbību – mērķu sasniegšanu, vienlaicīgi parādot, ka tas ne vienmēr ir viegli.

Tāds arī mans novēlējums – izdarīt pareizo izvēli!

PS. Gribējas arī “ietamborēt” par mākslas filmu “Austrālija”, bet kaut kā neskan kopā dokumentālās filmas ar m/f “Austrālija”. Kura arī ir skatāma.

Video arī YouTube -  http://www.youtube.com/watch?v=OO3n0WP-LkI

Tātad (jauktā secībā):

1. Jauns dators. Jau pasūtīts kaut kāds četru kodolu monstrs, kas varēt lidinat raķetes un vel nezin ko. Bet nu galvenais lai var Web lapas pielabot un video apstrādāt. Done!
2. Sakārtot esošā laptopa saturu. Jo arī mammai domāju jaunu stacionāro kopā ar māsu uzdāvināt. Raķetes būšot grūtāk palaist :D Maybe kāds var ieteikt labu monitoru? “Kaste” jau ir!
3. Sakārtot papīru lietas. Dokumentu kārtošana. Sākot no MYSTYLe art beidzot ar mani pašu.
4. Sakārtot istabu. :D
5. sakārtot e-art.lv lietas.
6. Uzdāvināt Undīnei ko jauku un puķes !!! (Jā, Undīn, būs Tev puķes ne tikai dzimšanas dienā!). Done!
7. Nopirkt papīra plānotāju. Artūrs(.jaffa.lv) jau vienu ieteica. OBLIGĀTS pasākums. Done! Undīne uzdāvināja
   
8. Uztaisīt pārmaiņas blogā. Bet par to jau pateikšu vēlāk.
9. 1. janvārī palaist normāli jauno kompānijas mājas lapu! Turu īkšķi, lai būtu pēc iespējas mazāk kļūdu… Done!
10. Izmantot iekrātās brīvdienas. Pavadīt tās ne pie datora un Interneta :) [DONE: ceļojums uz  Grieķiju]
11. A T P Ū S T I E S ! DONE!!! (Lasīt iepriekšējo punktu)
    
12. kurjers.lv nomainīt izskatu…* joprojām, jo tika uzhakots :(

Pieļauju, ka šobrīd kaut ko esmu piemirsis, bet tas lai tad paliek…

Nav daudz, bet nav arī maz, ņemot vērā laika ierobežojumu pie dators un dalot to ar Undīni :(

Un kas tev vēl darām šogad?

Sveicieni no Viļņas!

Video devu jauku nosakumu Skydiving plane (Riga-Bremen)
:)
Saite uz video lapu – http://blip.tv/file/1491189

Kā parasti visi video apskatāmi arī  www.rolandinsh.lv/blog/video/ vai  rolandinsh.blip.tv

Ierašanās Brēmenē

Hosteli rezervējām (hostelbookers.com) jau mēnesi iepriekš 10.min. brauciena attālumā no lidostas un no Brēmenes centra (Southend Hostel Bremen, southendhostel-bremen.de).

Lidojums noritēja veiksmīgi un esot jau Brēmenē, nolēmām, ka laiks ir pārāk labs, lai brauktu ar sabiedrisko transportu un gājām ar kājām, izbaudot Brēmenes ofisu un vēlāk jau dzīvojamos rajonus. Vispirms gribējām doties uz hosteli nolikt mantas, bet tā kā mums nebija kartes, aizgājām līdz pašam Brēmenes centram. Pirmais ko ieraudzījām bija tilts, kur gar Vēzeres upes vienu malu notika krāmu tirdziņš. Tur varēja iegādāties drēbes, apavus, lampas, nezināmas izcelsmes diskus, rotaļlietas un vēl visu, ko mājās var atrast. Tālāk pie galvenā laukuma, sestdienas rītā pilnā sparā pie skaistās St. Petri baznīcas notika tirdziņš.

Tur varēja nobaudīt augļus, sierus un vēl visādus vācu iemīļotos ēdienus. Mēs šoreiz gan nepagaršojām, jo rindas bija lielas un, ja nezini īsti vācu valodu, tad pēc uzrakstiem atminēt arī nav iespējams. Kā jau kārtīgi tūristi ieturējāmies turpat netālu esošajā “Subway” sviestmaižu un salātu ātrajā ēstuvē. Mani ļoti izbrīnīja, tas, ka normālu kafejnīcu ar parastiem ēdieniem tur ir retums. Tur pārsvarā ir sviestmaižu, kebabu un picu ieskrietuves uz katra stūra.

St. Petri baznīca

Vēlāk protams kārtīgi apskatījām St. Petri baznīcu, kas ir vienkārši burvīga un slavenos Stadsmusicantien (Pilsētas muzikantus) jeb plašāk zināmus kā Brēmenes muzikantus. Paberzēju arī ēzeļa kājiņu. Tai brīdī laikam bija jāievēlas kāda vēlēšanās. Neizpalika arī Rolanda piemineklis un rātsnams. Izstaigājām pašu vecpilsētu un devāmies uz hosteli, ar kājām.

Hostelis (Southend Hostel Bremen)

Hostelis bija mazs un jauks, un mūs viesmīlīgi sagaidīja, ja nemaldos Stafordšīras terjera kucīte. Vienīgais mīnuss bija tas, ka koplietošanas telpas (pieņemamā telpa un atpūtas telpa) bija piesmēķētas. Bet mēs uz to pievērām acis, kā nekā cena ko maksājām bija patiešām maza. Istabiņā bez mums bija vēl viena meitene no Jaunzēlandes, kura bija jau no jūnija ceļojusi uz Ameriku un tagad atpakaļ. Un viņa zināja, kas ir Latvija. Tas priecē. Vēlāk devāmies uz centru.

Vakarā visi intensīvi iepirkās, arī mēs iegājām dažos veikalos, bet biju vīlusies ieraugot pilnos plauktus ar bezizmēra džemperiem par ārkārtīgi augstām cenām. Un ātri vien devāmies prom no turienes. Uz vienas no galvenajām ieliņām gan atradu veikalu, kurā par normālu naudiņu iegādājos divas smukas blūzes. Latvijā par to naudu man būtu sanākusi viena. Apskatījām pasāžu ar veikaliem un “noparkojāmies” turpat kādā kafejnīcā-bārā iedzert slaveno Beck’s alu.

Blakus ārā norisinājās vecmeitu ballīte, kas arī kalpoja par izklaidi. Alus bija labs, aizsēdējāmies līdz pat slēgšanai. Jāsaka gan, ka slēdzās ciet viņi no 20:30 – 21:00. Numuriņā gulēju “kā nosista”, to pašu gan nevar teikt par istabas biedreni, Rolands esot krācis ļoti skaļi.

Nākošajā dienā bijām nolēmuši kārtīgi izgulēties, jo veikali lielākā daļa ir ciet. Pastaigājāmies gar upi. Upes labajā krastā uz soliņa sēdēja sieviete un spēlēja afrikāņu bungas-”djambe”?! Gājām uz centrālo staciju, apskatījām to un uz Etnoloģisko muzeju. Samaksājām katrs pa EUR 6.50 un aiziet. Muzejs bija milzīgs, trīs stāvos. Varēja apskatīt lielākās pasaules kultūras, izbāzti dzīvnieki un lietas, kas asociējas ar katru kultūru. Nami, ēdieni, apģērbs utt. Jau pirmo stāvu izstaigājot sāpēja kājas. Trešajā stāvā knapi varēju pavilkties. Tur bija attēlots kā līdz mūsdienām attīstījusies senā ostas pilsēta-Brēmene. Bija iespēja pat uziet uz imitēta kuģa klāja un kapteiņa telpas. Interesanti, bet nogurdinoši. Kad iznācām bija jau satumsis.

Nolēmām ieturēties kādā kafejnīcā. Atradām “Tav” (tav-bremen.de), kur paēdām garšīgu gulaša zupu un Bolonjas pastu.

Izstaigājām Botterstrase un uz mājām gulēt. Tāds nogurums, aizmigām jau 9os.

Pēdējā dienā cēlāmies agri,lai paspētu apskatīt Schnoor un sapirktu mājiniekiem dāvanas. Vispirms devāmies uz centrālo staciju pēc ceptiem kastaņiem, atklāju, ka esmu velti izmetusi 2 euro, jo man ļoti negaršoja. Kaut kas nedaudz no salda kartupeļa un vēl sazin kā. Apskatījām “Mühle am Wall” (kafejnīca-restorāns dzirnavu izskatā) Wallanlagen parkā. Pie St. Petri baznīcas atkal bija tirdziņš, kur iegādājos Brie sieru, nedaudz pa veikaliem. Tad Böttcherstrasse tējas veikals ar smaržīgām mandeļu, Adventes un Ziemassvētku tējām. Un uz Schnoor. Mazas miniatūras ieliņas un veikali. Gluži kā rūķīšu mājiņas. Atmiņā neviļus šaujas Prāgas “Zlataja uļačka“. Kādā no veikaliem nopirkām mazus auskariņus. Ļoti smukus. Vakaru pavadījām kārtojot mantas un pārdomājot redzēto un, apkopojot gūtos iespaidus.

Atvadījās Brēmene no mums ļoti jauki. Ārā pūta negants vējš un vēl sāka gāzt lietus. Lidostā nonācām izmirkuši kā “kanalizācijas žurkas”. Tāda nu bija mūsu Brēmene. Žēl, ka nesanāca apskatīt Rododendru parku, bet man patika. Un arī Rolandam patika. Kā nekā tas bija domāts kā vienkāršs atpūtas brauciens.

—

`rolandinsh`: Šī raksta autore ir mana draudzene Undīne. Viņas pirmi soļi bloga rakstīšanā. Esiet saudzīgi. Es tikai palīdzēju ar saitēm un formatēšanu.

Visi attēli atrodami arī  flickr.com/photos/rolandinsh/tags/triptobremen

Laikam tādēļ piekritu Undīnes ieteikumam paņemt sakrājušās brīvdienas no pārstrādātā darba laika, ko pavadu darbā, un braukt uz kādu Eiropas pilsētu. Lai arī no sākuma doma bija par Tamperi, beigās tomēr nopirkām biļeti uz Brēmeni. Vēl gan jāatrod tikpat lēts motelis vai hostelis kur palikt. Pagaidām doma ir izmantot Hospitality Club kā vienu no iespējām.

Vēl viena doma šodien radās, sēžot darbā (un vienlaicīgi strādājot ārpus darba laika sestdienā), ka iespējams atgriezīšos pie NVO ātrāk nekā pašam to gribētos. Jā, esmu izstājies no paša dibinātās biedrības “radošā apvienība MYSTYLe art“, lai atpūstos no NVO vides kā tādas. Bet laiku pa laikam atnāk kāds vilinošs piedāvājums, kurš tik ļoti aizrauj… Eh, “Gan, gan jau kādreiz gan…” kā dzied Linga.

Atgriežoties pie ceļojumiem.

Tātad nākamnedēļ atkal būšu komandējumā. Atkal tikšos ar Eiropas un ASV izstrādātājiem. Vairāk laikam gan nedrīkstu atklāt. Katrā ziņā būs pietiekami daudz HTML valodas :) un tad jau novembra sākumā ar Undīni dosimies uz Brēmeni, bet nākamā gada maijā uz Grieķiju. Biļetes šiem braucieniem jau iegādātas! Beidzot atgriezīšos siltajās zemēs un man tik tīkamajā Grieķijā, kur jau esmu pavadījis pusi gada kā brīvprātīgais.

Vispār ceļot man joprojām patīk… Lai gan šobrīd ar daudz lielāku komfortu, tomēr neatteiktos arī stopēt, piemēram, nākamgad uz Vācijas kādu festivālu. Tiesa laikam vairāk par divām nedēļām no sava darba brīvu laiku nedabūšu un arī nebūtu prātīgi :)

Kaut kā uz klubiem un nakts dzīves labumiem vairs “nevelk”. Tā vietā esmu izvēlējies klusu dzīvesvietu, kur troksni rada vienīgi piebraucošā mašīna vakaros pie balkona. Vai dienas laikā remontstrādnieki kādā citā jaunajā dzīvoklī, kuri te tiek labiekārtoti.

Var jau mūs ar Undīni saukt par sēnēm un opīšiem, bet rodas jautājums – vai mēs dzīvojam apkārtējiem vai paši sev. Katrā ziņā mums ar Undīni šī mierīgā dzīve pat ļoti apmierina. Laikam jau abi esam pietiekami iztrakojušies pirms tam. Vismaz šobrīd mums pašiem iebildumu nav pret klusu sestdienas un svētdienas rītu. Iespējams, nāks tuvāk rudens un ziema, es varētu aiziet uz kādu pasākumu LMA Studentu klubā.

Vienīgais trūkums Upeslejās ir Baltkom pakalpojumu kvalitāte, kura te ir zem katras kritikas. Viens no iemesliem aizbraukt uz Pļavniekiem pie sava ātrā Interneta… un mammas :)

Īstenība nav jau ko daudz rakstīt. Šī bija tāda mini atskaite, kur esmu palicis Interneta cilvēkiem un maniem draugiem.

Starp citu, ja neiet uz pasākumiem, tad uz kokteiļu un dzērienu rēķina var ĻOTI LABI ietaupīt un pēcāk naudiņu notērēt ceļojumiem vai citām interesantām nodarbēm, par kurām uzrakstīšu tuvāk nākot Ziemassvētku laikam.

Un uzreiz atbildot par sālsmaizi – nākamgad!

Tā sanāca, ka biju kameras otrā pusē. Šī iemesla dēļ arī manis bildēs nevar redzēt. Toties tajās, ko uzņēmis sametis, esmu gan :)

Arī organizatora Artūra bilde kopā ar krizdabz, kuriem pa vidu žurnāliste no mango.lv.

Mēs gan ar Undīni ieradāmies ar apmēram stundas nokavēšanos, tomēr ilgi arī nepalikām, jo devāmies tālāk uz Rūtas v-dienas svinībām.

Bildes aplūkojamas arī iekš flickr.com – rolandinsh:blogpost=269

Tātad esmu mainījies ne tikai e-vidē un domāšanā, bet arī izskatā! Tālāk no mazsvarīgākā uz svarīgāko (IMHO).

[Paldies Marekam (NarkomanC no BriiC.lv) par speciāli šim rakstam tapušajiem diviem* attēliem!]

Izskats.

Tātad pirms Jāņu svinībām devu to godu Undīnei nogriezt manu, nu jau apmēram deviņu (~9) gadu audzēto, (kaz)bārdu! Šim solim biju jau sagatavojies diezgan sen.

Pirmās izmaiņas jau bija manāmas manā izskatā, kad izdomāju audzēt garus mantu. NOGRIEZU! (Ja kas, tad arī Undīnes pirksts šajā notikumā pielikts). Tagad man liekas, ka izskatās labāk… un jā, ar īsiem matiem jūtos ērtāk. Domājams, ka matu nozušanu bija jau pamanīji arī tie daži blogeri, kas bija kādā no Melnās Mambas pasākumiem. Tagad bija kārta bārdai! Bija grūti pierast pirmajā dienā, bet pat tagad, jau pēc divām nedēļām, atrodas cilvēki, kas mani redz vairāk vai mazāk vairākas dienas nedēļā, pamana, ka kaut kas ir mainījies… Un tad seko ieplestās acis kopā ar muti!

Būtībā rāmi lēnām nododu savas izskata izmaiņas sievietes (šajā gadījumā Undīnes) rokās. Šobrīd meklējam kopsaucēju manā garderobē – starp “pirkt visu jaunu un veco mest ārā” VS “man tas nepatīk un nepiestāv“/”nejūtos ērti“.

Internetā

Saturs. ATTITUDE.

Rakstu mazāk, jo jau tā ikdienu pavadu monitora priekšā veidojot kādu jaunu mini-lapu. Blogā veicu mazāk ierakstus. Drīzāk uzspodrinu kādu vecāku. Vairāk esmu izmantojis Twitter pakalpojumus un SKYPE čatu. Nav laika vairs veltīt vienam rakstam pietiekami daudz uzmanības, lai pašam tas pēc uzrakstīšanas patiktu. Citādi sanāktu tādi copy-edit-paste (ko pēdējā laikā daru rixblogger.wordpress.com), kas pašam nevisai patīk. Katrā ziņā nesolos šobrīd uzlabot rakstības stilu.

Statistikas. ATTITUDE.

Jau kādu laiku nerakstu priekš nekur.lv, precīzāk, lai negūtu īpašos referus no šī resursa. Vienā brīdī konstatēju ka statistikas un visāda cita blogu mērīšanas bija mazliet aizrāvusi. Šī paša iemesla dēļ jau kādu laiku RSS neiet caur feedburner.com, bet ir iespēja arī atsevišķu izvēlēties RSS, Atom vai RDF barotni no bloga.

Arī bloga statistikas spraudņus izņēmu, atstājot tikai tos, kuri nepieciešami e-art.lv projektiem.
Vairāk vai mazāk jau esmu iepazinis savus 5(?!) :D lasītājus, lai apzinātos, ka joprojām kādam interesē ko rakstu.

Interneta projekti. ART and ATTITUDE.

Jau kādu laiku esmu izteicis vēlmi veidot arī citu Interneta projektu saturu iekš .lv. Lai arī atsaucība ir bijusi tomēr jāatzīst, ka ne visiem Interneta projektu būtu tas, kam cilvēki vēlas veltīt savu laiku. Kas man liek domāt par mana iespējamo ieguldījuma atdevi.

Pagaidām savas vispārdrošākās radošās Interneta fantāzijas varu realizēt un testēt firmas ietvaros, kur lapai ir liels lietotāju skaits un līdz ar to arī ikdienas apmeklējums mērāms tūkstošos. Tas ļauj ātri un efektīvi iziet visādus alpha-test variantus, lai jau veidotu nopietnākus ieteikumus mājas lapu izstrādātājiem. Un protams tas viss notiek ar firmas atbalstu. Citas mājas lapas veidošu un veidoju, ja ir kāds izaicinājums.
Ja kas, padarbojoties ar Interneta projektiem labāk sapratu Artūru un Onkuli. Vismaz man tā liekas :)

Darbs. Arī brīvprātīgais. ATTITUDE.

Šobrīd strādāju kā “Interneta satura speciālists”, kas arī ļauj nokaut sevī bļaustīties vēlmi Internetā par kādu kārtējo projektu vai savu ierakstu (lasi augstāk^). Ar darbu

esmu apmierināts. Par to jau ir bijusi iespēja pārliecināties pēdējos bloga ierakstos. Par to kur un kā strādāju lai jau paliek miglā tīts :) Jo galvenais ka man patīk un ka maksā nodokļus pilnā apmērā, nevis kā iepriekš, kad tā īsti man nemaksāja. Arī turpmāk rakstīšu par darbu no dažādiem aspektiem, jo skatos, ka tāds vienkāršs jautājums kā “komandējuma naudas apmērs” ir cilvēkus pat ieinteresējis. Patīkami.

Drīzumā doma beidzot piereģistrēties kā pašnodarbināta persona, lai varu kaut ko ārī ārpus darba uztaisīt un saņemt naudiņas. Un pats galvenais, ka mans šībrīža darba devējs pret to pat neiebilsts, kamēr tas netraucē darbam un maniem tiešajiem pienākumiem.

(ART) Joprojām savā blogā informēšu arī par visādām iespējām iesaistīties kādās aktivitātes pat ja es pats nepiedalīšos. Skatos ka šī iemesla mani sākuši lasīt daži NVO cilvēki uz citi radoši cilvēki, piemēram, BriiC.lv, kurš pat piesakās uz visiem projektiem, ko esmu aprakstījis savā blogā ar iespēju piedalīties. Tāpat prieks par tiem, kuri pieteikušies “e-art.lv” jaunumu saņemšanā.
Jebkurā gadījumā no NVO tik ļoti jau vēl neesmu attālinājies, jo atrodas vēl daži cilvēki nedēļā, kuri caur SKYPE vai e-pastu uzdos jautājumus kas saitīti ar NVO pārvaldi.

Lai arī pats no biedrības “radošā apvienība MYSTYLe art” esmu gandrīz izstājies, palikusi tikai maza astīte. bet par to jau vēlāk kaut kad jāuzraksta būs.

Undīne.

:* Un bez komentāriem.

Nauda un izklaides.

Sapratu, ka ir cilvēki, kuri uzrodas tad, kad man nauda parādās vai iespējas tikt kaut kur par brīvu. Mana atbilde: “Back off!”

Uz izklaidēm vairāk gan tik bieži neeju, kā rezultātā ir krietni papildinājies mājas bāriņš, jo arī alkohola lietošana nav aktuāla. No agrākajiem regulāriem koncertu apmeklējumiem esmu pārgājis uz dažādu izrāžu apmeklējumu. Neviens jau arī īpaši vairs neaicina. Līdz ar to vairāk laika pavadu ar Undīni.

Raksta jēga?!?

Rakstu sev, lai būtu pie kā atgriezties, ja vajadzēs izlemt par kādu aktivitāti, kurā vēlētos iesaistīties un tiem tiem kas jautā “kur esi palicis?”. Un jau Deni2s’a izteiciens 3. maija pasākumā “Suņi rej, bet karavāna dodas tālāk“.

Ja kas joprojām viss ar attieksmi!
Got attitude?!

Bija jauki un patīkami nedaudz atpūsties no datoriem un darba, lai ļautos upes un ūdenspriekiem. Lai arī bija karsts, tomēr pirmās dienas sākumā gaišais aliņš NELIELOS daudzumos netika skādēts, zinot ka es alu nedzeru.

Lai arī Mēmele bija salīdzinoši dziļa laivošanai un drīzāk varētu to nosaukt šajā reizē par ezeru (jo maz bija straumju un krācīšu), tomēr jau sākumā gadījās neliela šķēršļu josla. (skat. zemāk esošo bildi).

Un šī bija tikai viena govs. Mums tur tāds bija vesels ganāmpulks. Pārvarot šo “šķēršļu jostu”, pieairējos pie krasta lai kopā nu jau ar Undīni uzsāktu braucienu lejup pa straumi.

Vispār ja tā padomā, tad brauciens bija viens liels chillouts, jo īpaši pieairēties negribējās, tikai vietās, kur bija seklāks. Kā arī tad, lai galīgi neatpaliktu. Vispār jau mēs centāmies turēties visu laiku grupas sākumā, lai vairāk var iečilot. Ko arī itin bieži darījām. ;)

Vakara pusē uznāca lietus ar krusu, kas lika izkāpt krastā un drebināties. šeit arī beidzās viss prieks iedzert aliņu vai sidru. Pat vēlāk vakarā un nākamajā dienā neko vairāk par ūdeni nedzērām no alkoholiskiem dzērieniem. Vienkārši negribējās. Naktī bija nedaudz vēss, jo dažas drēbes tomēr bija mitras. Bet dieviem vienā teltī bija silts ;) Purmajā dienā tika pieveikti ~10-12km (ja kādu interesē).

No rīta uzcepām gaļu, ko visu iepriekšējo dienu bijām peldinājuši ar Undīni pa upi, lai turētos aukstumā, lai kopīgi ar citiem laiviniekiem to notiesātu. Otrajā dienā arī upe aiz Kurmenes bija nedaudz straujāka un tādēļ mūsu virzība uz priekšu ritēja raitāk. Ņemot vērā, ka mēs ar Undīni izlaidām kāpšanu krastā pusdienlaikā, kā to darīja citi, tad bijām diezgan lielu gabalu atrāvušies no citiem, nemaz neairējot. Baudījām sauli un ūdeni.

Ap 17:00 jau devāmies krastā, lai sagaidītu mūsu mājās vedējus. Ja kas tad biju tā pārguris, ka visu ceļu nogulēju.

Nobeigumā grupas foto, kur iztrūkst tikai viena komanda, kura ceļu pēc pirmās dienas neturpināja, un pašas fotogrāfes Sanitas P. (Visu šo foto autore).

Upes brauciens. Ģeorallijs. Megarallijs.

Tātad šajā nedēļas nogalē no 7.-8. jūnijam būšu Pirmajā Leģendārajā MYSTYLe art Megarallijā “Ar tējkarotēm pa upi“. Cik zinu šis pasākums brieda jau sen, tad nu beidzot tas tiks ielaists upes plūsmā. Tā rupji parēķinot, sanāk, ka šobrīd jau pieteikušies un apstiprinājuši savu dalību 16-20 cilvēki. Nice!

Šobrīd ar Undīni vēl cītīgi piedomājam pie komandas nosaukuma un atribūtikas.
Pēdējo reizi biju pirms gada Tirzas upē (2007. gada pavasara ģeorallijs).

Bilde no neatminamiem laikiem. Laikam no 2005. vai 2006. gada.

Atsauksmes pēc megarallija var lasīt te: Ar tējkarotēm pa upi. Kā tad bija pirmajā megarallijā…

No preses relīzes:Akcijas “Meklējam sirdsmāsiņu” mērķis ir pievērst uzmanību bērnu māsu darbam Latvijā, celt bērnu māsas profesijas prestižu, neaizmirstot, ka no viņām ir atkarīga pacienta aprūpe un veiksmīga izveseļošanās. (…)
Pieteikt savu sirdsmāsiņu ir aicināts ikviens bijušais vai pašreizējais Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pacients, viņa radinieki un draugi. Nekad nav par vēlu pateikt labus vārdus, tāpēc, ja sirdsmāsiņa joprojām strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, viņai iespējams pateikties pat pēc vairākiem gadiem. Savu sirdsmāsiņu iespējams pieteikt, aizpildot anketu internetā www.rblf.lv, www.diena.lv/sirdsmasina, www.bkus.lv vai Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur visās nodaļās ir izvietoti īpaši akcijas stendi.(…)
Akcijas norise plānota divos posmos: no šī gada 12. maija līdz 15. septembrim tiks noskaidrotas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sirsnīgākās bērnu māsas un pēc tam līdz pat šī gada novembrim tiks paplašināti meklējumi visu valsts slimnīcu bērnu māsu vidū.

Iemesls kādēļ vēlējos uzrakstīt un aicināt iesaistīties akcijā bija negatīvās informācijas pārpilnība medijos par ārstu (un līdz ar to arī māsu un medicīnas nozari kopumā) darbību. Necentīšos apgalvot, ka visi ārsti ir balti un tīri, bet dažreiz šķiet, ka cilvēki neprot nodalīt lietas, kur pēc atsevišķu personu izdarībām tiek spriests par jomu, kurā šī persona darbojas, kopumā. Kas arī ir stulbi! Nē, tas pat nav par Zatleru, vai dažu labu un netaisnu darba devēju, tas tā. Kopumā…

Tas gan vairāk bija par vairākkārtējiem rakstiem TvNetā, kur pat diskusija izvērtās par Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcas māsu darbību, kur komentāros tika pat jaukta BĒRNU slimnīca ar pieaugušo slimnīcu. Nu tas tā… informācijai.

Otrs iemesls rakstīšanai bija pagājušā (un aizpagājušā gada (2006, 2007)) projekti “pasaules glābšanā”, kur piedalījos kā dalībnieks, attiecīgi “Eurizons 2006” un “2015.lv“, kur viens no punktiem ANO Tūkstošgades attīstības mērķos ir saistīts ar bērnu veselību. Es tā teikt Keep my promise! un joprojām cenšos arī informēt par brīvprātīgo darbu, labdarības akcijām un pasaules glābšanām.

Raksts tapis pēc Undīnes ieteikuma.

Ārā ir pavasaris un blogu rakstītāji savā starpā (ne)strīdās, bet bauda jauku laiku! Ja tā nav… tad žēl :(
Pēc apmēram klusēšanas nedēļas garumā šajā blogā, es esmu atgriezies! Par prieku lasītājiem, tagad blogam vajadzētu būt ātrākam, par ko biju saņēmis neskaitāmas sūdzības un pārmetumus. Tagad tas ir labots. Tāpat kā (lielākā?) daļa blogu rakstītāji, esmu pārvācies pie Atoma ar visiem saviem .lv un biedrības “radošā apvienība MYSTYLe art” domeiniem. Dizainu savam blogam pirms dažām dienām biju uzzīmējis jaunu, bet uzdāvināju kādam draugam un pats uzliku parastu WP tēmu. Maybe pieķeršos vēlreiz klāt… ja būs laiks!

Esmu jau paspējis sarakstīt arī sagataves (draft) turpmākajiem bloga ierakstiem. Un nedaudz pamainīju bloga nozīmi manā dzīvē, precīzāk, par pakāpienu zemāk :) bet par to jau drīzumā… Tikko konstatēju, ka pēdjā laikā man te daudz attēli sapublicējušies. Arī labi.

Kas vēl labs noticis?!… Hmm… Piektdien bijām ar Undīni arī uz jau Melnās Mambas pieminēto un rīkoto tikšanos.

Tad nu tā… tas pagaidām viss?

Lielāks attēls atrodams iekš mana flickr.com.

PS joprojām esmu atvērts PAMATOTAI kritikai! ;)

Tikai neliela atsauce uz piektdienas vakaru, kurā biju arī es (`rolandinsh`) ar draudzeni Madaras aicināti. Attēlā: iniciatore Madara [melnamamba.lv], Toms [toms.ir.lv], Māris [nombre.lv], Andis (dabbler) Kristaps [krizdabz.lv] tie kas attēlā. Aizkadrā iivs, koko, zandis, Kristaps [krist2ps.nee.lv], Holmss (? holmss.id.lv),… baigās aizdomas kādu būšu piemirsis…

Foto pieejami te – flickr.com/photos/rolandinsh/tags/blogevent2 vai kā slaidrādi vēro te!

Pieļauju, ka plašāku informāciju varēs lasīt arī pie Madaras.

PS bija prieks parunāt arī ar koko, jo tikai pēc nostātiem biju dzirdējis, ka viņš ir jautrs :D

[papildināts]

• Madaras versija par pasākumu,
• Toma versija,
• un Krist2ps arī sadrukājis…

Puiši mērās, bet meitenes sveras.

Tāda lūk atziņa šajā nedēļas nogalē…

Foto arimoor – (83505216)

Šobrīd sakrājusies diezgan dažāda informācija par izklaides iespējām Rīgā 8. martā (zināma arī kā sieviešu diena).
(foto: simbelmine.deviantart.com)

Sākšu ar “radošās apvienības MYSTYLe art” (MART) aktivitāti visas dienas garumā: sieviešu dienā – foto akcija “dzimum-diena“, par kuru rakstīju jau iepriekš, kad tāda pati aktivitāte notika (neoficiālajā) vīriešu dienā (23. februāris). Tiesa, šobrīd man nav informācijas par tās rezultātiem, bet nu par to jau vairāk varēs (cerams) lasīt MARTas blogā. No redzamākajiem darbiem, ko pamanīju (un uz ko pats mudināju ;) ) bija no simbel ieraksta par 23. februāri – “divdesmit trešais.“.

Pēc dienas ielu intervijām un foto-vizualizācijām, vakarā nedaudz noskaņā kopā ar Crystral DJiem Lady Krii un Antara. Ta, kad Lady Krii, Antara un Mr. Zivs spēlēja MARTas pasākumā LMA Studentu klubā, man atgriezās vēlme pēc dnb un Jungle (un vēl visa kaut kā). Jebkurā gadījumā toreiz bija labi un kādēļ, lai tagad arī nebūtu…?! Būs… [Lasi tālāk par iespējām]

(apraksts no: metakafe.lv/sestdien)
META-KAFE pārņems Crystral skaņu sistēma ar divām daiļā dzimuma pārstāvēm – Antara un Lady Krii, kuras par savu lietu sauc saldas Jamaikas mūzikas popularizēšanu Latvijas republikā un gan jau, ka arī pāri tās robežām… meitenes ar vinilplatēm un īstai Sound System atbilstošu vērienu skaņu efektu pielietošanā!

Var jau vakaru arī smagākas (rock?) mūzikas pavadībā pavadīt! To varēs izdarīt LMA Studentu klubā Gaserata albuma prezentācijā. Nebūs jau viņi tur vienīgie, palīdzēs arī: Indygo, Backflow un Jaialai.

Un ko tad es pats? Hmm… Vakarā vēlējos paskatīties Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas ceremoniju, bet laikam jau tas man ies secen :( Jo ciemošos kaut kur Skrundā un nedomāju, ka TV būs tas, ko tur skatīšos.

Vēl pa dienu bija kādas īss(?)filmas latviešu (?) pirmizrāde (?), kuru piedāvāja noskatīties. Informācija bija skopa, tb, pa ausu galam ar atslēgas vārdiem “iespējams” un “varbūt”. Pameklēju Googlē, neko neatradu… Anw, maybe, informāciju pievienošu vēlāk.

(saite uz foto “Undīne”)
Noslēguma daļa rakstiem par 2007. gadu. Šoreiz no septembra līdz gada beigām un jauno gadu.

Pēc jauki pavadītajiem festivāliem, atgriezos darbā, bet pēc kāda laika sapratu, ka šī darba vieta nav man- “Goodbye Partizāns (.lv)” un uzrakstīju atlūgumu. Lai vai kā šobrīd atskatoties atpakaļ, konstatēju, ka problēma bija nevis firmā vai samaksā, bet gan tās vadītājā. Kā laiku pa laikam man atgādināja Rūta, tad “zivis pūst no galvas”. Jebkurā gadījumā aiziešanas process izvērtās pietiekami košs un nepatīkams abām pusēm. Teiksim tā, šī bija reize, kad atteicos piekāpties. Rezultātā skaļi vārdi, apvainojumi un citas neiecietības pazīmes komunikācijā. Par to arī pēc mēneša uzrakstīju dažus ierakstus (kur populārākais bija “Kāpēc aizgāju no SIA Partizāns?“, kurš joprojām ir viens no lasītākajiem ierakstiem blogā), pārliecinoties, ka tas nekaitēs darbiniekiem. Īstenībā, rakstot to ierakstu, nedomāju, ka kāds arī izlasīs, bet pārsteidza fakts, ka to ir lasījuši “konkurenti” un daži klienti. Pēc būtības panācu to, ko vēlējos. šis atgadījums ļāva arī kļūt tuvākiem (ne fiziski :) ) ar nu jau bijušajiem darbiniekiem, kas priecē. Un sākot ar oktobri kļuvu oficiāli par bezdarbnieku un sāku meklēt jaunu darbu. Lai arī bija doma sākt darboties tajā pašā jomā (BTL), bet nu izrādījās, ka man ir (laikam) pārāk augstas prasības pret darba devēju un atalgojumu vai arī ļoti bieži netika izlasīts mans CV līdz galam, tikai caurskatīts, ievērojot “skaistos, seksīgos” nosaukumus.

Vienlaicīgi meklējot jaunu darbavietu, bija ļoti daudz brīvā laika, sāku atkal pievērsties savam blogam un drukāt tekstus. Būtībā tā bija atgriešanās. Sāku kā visi, taustīties pa tēmām, par ko varētu rakstīt. Varētu nosaukt, ka tā bija tāda spēlēšanās ar jaunu mantiņu. Nu jā un oktobris arī bija tāda kā atdzimšana. Tad arī ieguvu pirmo labumu no blogošanas, kas bija Artūra piedāvājumu ievietot īsu klipiņu blogā un iegūt biļetes uz Alus cilvēka izrādi. Vēl 12. oktobrī Lindai bija dzimšanas diena, kurā bija jāierodas priecīgam un smaidīgam, jo “līdzi jāņem labs garastāvoklis, jo īgņas netiks ielaisti (pilnīgi nopietni)“. (Manas atsauksmes no pasākuma nav saglabājušās, labi, ka ir nekur.lv, kur var meklēt kopijas (backup))

(…) ierados laikam ap 23:00. Īstais laiks, lai pasākums sāktos priekš manis. Kas man patika, bija jaunas sejas. Piemēram, Undīne. Īstenībā visa vakara laikā ar viņu īpaši neparunāju, bet no rīta, kad visi jau/vēl gulēja… tad gan. īstenībā bija patīkami iepazīties ar jauniem cilvēkiem un ieraudzīt jaunas sejas, rupjāk – svaiga gaļa!
Vakara gaitā tapa arī Harīša un Rū dialogs/paziņojums par mani un meitenēm :D Tagad ir materiāls jaunu meiteņu atbaidīšanai vai pievilināšanai, atkarīgs no situācijas.
Sen nebiju biji pirtī, sanāca arī tur ieiet. Vispār pirtī arī bija patīkami, ņemot vērā, ka man tās sagādā dažāda veida neērtības attiecībā uz veselību, tad šoreiz kāpināju izturības līmeni :)
Rīts. Apmēram 2vu stundu saruna ar Undīni par šo un to… arī neko :) (…)

Undīne. Meitene no foto. Mana draudzene. Īstenībā pie Lindas biju ieradies tikai, lai atpūstos un biju apņēmies ne ar vienu meiteni (ja nu?) neielaisties. Tā arī pagāja vakars, bet ņemot vērā, ka es nevaru iemigt tusiņos, tad biju pēdējais, kurš centās aiziet gulēt. Nesanāca. Tā pavadot gultā tikai ~5 minūtes, pamodās Undīne. Nokāpa stāvu zemāk uzpīpēt… Augšā ilgi nenāca. Es nokāpu lejā… Un mums sākās “sarunas par neko” un tad vienā brīdī izdomājām, ka vajadzētu doties mājās (katram uz savām). Linda saldi čučēja, nevēlējāmies traucēt. Aizgājām uz pieturu, pa ceļam joprojām runājot “par visu un neko” Tāds bla-bla-bla… Iespējams nekas arī nebūtu turpinājies, ja pirmdienā viņa mani nebūtu uzrunājusi draugos, arī uzaicinot draudzēties. Drīz jau pārgājām uz dinamiskāku sarunu telpu – skype čatu. Joprojām es ar nenopietnu attieksmi, jo tā arī nevēlējos atzīt, ka iespējams Undīne vēlas ko vairāk. Tā nu čatojām atkal “par neko” ar nelieliem flirtiem pa vidu. Tā pa jokam uzaicināju Undīni satikties. Joks paliek joks… Bet nu pēc kāda laika (čatojot), nolēmām, ka jāsatiekas. šajā brīdī lieti noderēja Artūra iedotās biļetes uz izrādi. Kas arī bija mūsu pirmais randiņš. Laikam arī vienīgais (?). Neatceros vairs. Katrā ziņā par izrādi un Undīni tapa arī divi ieraksti – “Alu cilvēks (Pirms izrādes)” un “Pēc izrādes. Rendez-vous un tēja“. Nu un tad jau bija mana dzimšanas diena. Pēc kuras tad arī ar Undīni nolēmām, ka būsim kopā (pēc mēneša, kad pirmo reizi redzējāmies un tikai vienu reizi tiekoties!!!) ar visām izrietošajām sekām…

Ap to laiku vairāk pievērsos savai organizācijai “radošā apvienība MYSTYLe art“, kurai veltīju vairāk laika. Lai arī pēc vasaras aktivitātēm bija iestājies nogurums. Pievērsos aktivitātēm, kas saistītas bija ar AIDS dienas pasākumu LMA Studentu klubā. Pasākumā prezentējām arī grāmatu, kas bija tapusi vasaras laikā (80 kg ja kas!). Lai arī sākotnēji vēlējamies rīkot paši savu pasākumu, vēlāk nāca piedāvājums, pievienoties pasākumā, ko organizēja organizācija “Jaunatne pret AIDS“. Tā retā reize, kad MYSTYLe art LMA Studentu klubā nerīko pati pasākumu, bet ir viesu/mākslinieku/dalībnieku statusā.Bija citādāk. Neapšaubāmi.

Un atlikušajā gada daļā, nu jau ar Undīni,turpinājām apmeklēt izrādes ar ielūgumiem/brīvbiļetēm (īsāk: nemaksājot) un izbaudījām kultūru. Un kā jau tas pienākas arī Jauno 2008. gadu sagaidījām kopā.

Hepī end? Nu ne gluži :) vēl jau esmu dzīvs un turpinu rakstīt (nu jau) vairākās lapās vienlaicīgi.